Štābisti cer par 140 000 latu pievilināt jauniešus

Māra Lībeka, Latvijas Avīze, ceturtdiena, 8. septembris (2005)

 

Par sabiedrības integrācijas virziena maiņu īpašu uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās AINARU LATKOVSKI izvaicāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māra Libeka.

V. Krustiņš: — Neesam dzirdējuši, ka jūs būtu novērtējis pēdējā laikā izskanējušos dažādu politiķu un pētnieku spriedumus, ka integrācija esot nerezultatīva, pat nevajadzīga.

A. Latkovskis: — Godmanis un kreisā flanga politiķi izteikušies, ka Latvija ir divkopienu valsts. Tas nu gan ir blefs. Es nepārteicos — uzskatu, ka arī Godmanis ar saviem izteikumiem par sabiedrības integrāciju pieskaitāms pie kreisajiem. Viņaprāt, labāk bijis kādreiz, kad krievi un latvieši mierīgi dzīvojuši līdzās — sak, mēs jūs neaiztiksim, bet jūs mums neuzbāžaties ar to savu latviešu valodu! Krievi neprasīs ielu nosaukumus krievu valodā, bet latvieši viņiem neliks mācīties latviešu valodu! Absurds!

Sabiedrības integrācijas sekretariāts pārskatīs integrācijas programmu, krietni paplašinot līdzšinējo šauro ekspertu loku, kas, šķiet, apzināti netika paplašināts. Pieaicināsim arī sabiedrībā pazīstamas personas, piemēram, Marinu Kosteņecku, Ludmilu Azarovu un citas. Mums ir tikai viens mērķis — panākt, lai cittautieši brīvi pārvalda valsts valodu, pārvar atsvešinātību no latviešu kultūras vērtībām un iesaistās Latvijas sabiedrības kopīgo mērķu īstenošanā, vienlaikus kopjot savu etnisko identitāti.

Nav tādas nācijas krievvalodīgie, mēs strādājam ar katru minoritāti. Ukraiņi ir otra lielākā minoritāte Latvijā aiz krieviem. Pēc oranžās revolūcijas Ukrainā arī Latvijas ukraiņi aktīvāk sāk rūpēties par savu identitāti. Gribat saglabāt valodu — palīdzēsim, gribat saglabāt kultūru — palīdzēsim! Ja krievi vēlas atgriezties pie savām saknēm, ko padomju laikā pazaudēja, mēs palīdzēsim! Bet izrādās, ka politikāņiem gan palīdzība nemaz nav vajadzīga. Vietējās krievu avīzēs tiek rakstīts, ka, raugi, tas integrācijas sekretariāts atbalstot tikai kaut kādu vīžu kultūru.

Pētījumā, kur minoritātēm jautāts, vai jūs baidāties no asimilācijas, bija interesanti izlasīt kādas baltkrievu sievietes atbildi: jā, mēs joprojām baidāmies no tā, ka krievi šeit, Latvijā, mūs asimilēs. Ukraiņi un baltkrievi nevēlas, lai viņus padara par krievvalodīgajiem. Pamazām brūk šī barjera.

— Kā var veicināt sabiedrības integrāciju, ja skolās nepastāv sistemātiska, apdomāta Latvijas vēstures mācīšana? Krievu izglītības glābēji aizfilozofējušies pat tik tālu, ka krievu skolās jābūt savai Latvijas vēstures mācīšanai….

— Atsevišķs kurss skolās Latvijas vēsturē ir nepieciešams. Tur pat nav ko strīdēties. Izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete lēnām un pacietīgi strādā, lai šo mērķi sasniegtu.

— Vai atceraties, kā mocījās bijušais izglītības ministrs Kārlis Greiškalns, lai pie skolām uzvelk Latvijas karogu? Ko tik nestāstīja — drāna ātri noplukšot, kas tos karogus vilks tika agri no rīta un nolaidīs vakarā un, galu galā, karogs taču maksājot 14 latus, un skolām neesot naudas. Cik daudz bija to skolu direktoru, kas teica: to taču vajag darīt! Ko tad mēs tagad brīnāmies par patriotisma trūkumu skolēnos!

— Tagad karogs plīvo pie visām skolām, un grūtības un nevajadzīgās diskusijas ir sen aizmirsušās.

— Vai jums nav radusies ziņkāre noskaidrot, cik Latvijas skolās ir Valsts prezidentu bildes?

— Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas attēls ir ļoti daudzās skolās. Iepriecina, ka arī mazākumtautību skolās, īpaši Latgalē.

Katru nedēļu viesojos kādā skolā. Nesen apciemoju Sakstagala pamatskolu Rēzeknes rajonā, kur skolēni mācās divās plūsmās — latviešu un krievu. Kad dodos komandējumos pa Latviju, aicinu līdzi arī ārvalstu vēstniekus, lai viņi redz, kā sabiedrības integrācija izpaužas izglītības iestādēs. Uz Sakstagalu braucu kopā ar Lielbritānijas vēstnieku Ianu Bondu, Alūksnes divplūsmu vidusskolā viesojās Beļģijas vēstnieks Kristians Verdonks…

Kaut Sakstagalā ir iespēja mācīties krievu valodas klasēs, tomēr vienpadsmit ģimenes, kurās abi vecāki ir krievu tautības, sūta savus bērnus latviešu plūsmas klasēs. Pat ja vecākiem nav spožu latviešu valodas zināšanu, viņi zina, ka dara labu saviem bērniem, jo daudzi krievu bērnu vecāki savu nākotni redz šajā valstī.

Esmu viesojies arī Cēsu 2. vidusskolā, kur mājo īsts integrācijas gars. Arī šī skola īsteno mazākumtautību skolas izglītības programmu, taču tur pat vidusskolā atsevišķās klasēs latviešu valodu mācās nevis pēc mazākumtautību, bet gan pēc latviešu skolu programmas.

Kreisā flanga politiķi jūt, ka viņiem sāk zust pamats zem kājām, jo arvien vairāk cilvēku sāk apzināties, ka Latvija ir arī viņu valsts. Latviešu valoda un kultūra lēnām sāk ienākt arī cittautiešu dzīvē. No tā kreisie baidās visvairāk.

Ir informācija, ka štābs ved sarunas ar nacionālboļševikiem un barkašoviešiem, lai iesaistītu viņus savās akcijās un izraisītu incidentus. Štābisti arvien vairāk vēlas radikalizēt skolu jaunatni, bet tā arvien vairāk atplūst no šīs iniciatīvas. To apliecina kaut vai mierīgais 1. septembris Rīgā.

Man pārmet, kāpēc es neveidojot dialogu ar štābu. Man tāda nekad nebūs, jo štābisti nav radīti dialogam. Jo vairāk viņi radikalizējas, jo vairāk darba drošības policijai. Štābistiem ir svarīgs vienas konkrētas politiskās partijas atbalsts. To apliecināja Rēzeknē izveidotā nelegālā skolēnu nometne, ko likumīgi izformēja.

Štāba vadītājiem Buzajevam, Ždanokai un citiem ir izdevīgi, ka šī organizācija ir nereģistrēta, jo tad nav atbildīgo personu.

Pastāstīšu par kādu štābistu plānu, par ko uztraucos. Maskavā pastāv fonds «Jaunā Eirāzija». Uzzināju, ka štābisti ar to cītīgi kontaktējas un cer no šī fonda saņemt 140 tūkstošus latu. Viņu mērķis ir dabūt naudu, lai jauniešu izglītošanas aizsegā patiesībā tos iesaistītu savos politiskajos pasākumos.

Kad skaidroju, kas tad īsti ir šis jaunais fonds, biju pārsteigts uzzinot, ka to bez Maskavas finansē arī Vašingtona un Brisele. Direktoru padomē līdzās amerikāņiem strādā Krievijas pārstāvji, tādi kā Igors Jurgens, kurš, starp citu, ir viesojies arī Latvijā, kā arī Eiropas valstu pārstāvji, piemēram, bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bildts un citi. Rodas jautājums, ar kuru šī fonda Maskavas biroja pārstāvi štābisti kontaktējas un kāpēc viņi ir tik ļoti pārliecināti, ka dabūs naudu? Jāpiebilst, ka fonda mērķis ir veicināt demokrātijas attīstību Krievijā, nevis atbalstīt nereģistrētas radikālas organizācijas ārpus Krievijas robežām. Iespējams, ka direktoru padome nav informēta par krievu kolēģu aktivitātēm. To man telefonsarunā apliecināja arī Karls Bildts. Vienojāmies, ka nosūtīšu viņam papildu informāciju par notikumiem Latvijā. Drīzumā tikšos arī ar ASV vēstnieci Todu Beiliju, lai viņu informētu par štābistu aktivitātēm «Jaunās Eirāzijas» fondā. Es ceru, ka naudas devēji vienkārši nezina, ko dara atsevišķi cilvēki Latvijā.

— Kas finansē štābu?

— To zina Drošības policija.

— Jūs esat pārliecināts?

— Jā, esmu pārliecināts. Zinu, ka Drošības policija cītīgi seko līdzi štābistu aktivitātēm.

— Vai jums ir to banku saraksts, kas finansē?

— Es neko nedrīkstu teikt, jo uz tā dokumenta ir norāde — konfidenciāli.

— Bet Klementjeva kungam tas taču nav noslēpums?! Viņš taču ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas loceklis…

— Ticamāk gan būtu, ka Ždanokas kundzei tas nav nekāds noslēpums.

Pirms kāda laika Ārlietu ministrija mani uzaicināja uz pusdienām, kur piedalījās arī Eleonora Mitrofanova, kura atbild par Krievijas sadarbību ar tautiešiem, kas dzīvo ārpus valsts, kā arī ministrijas valsts sekretārs Normunds Penke un Latvijas vēstnieks Krievijā Andris Teikmanis. Mitrofanovas kundzei es nodevu daudzu krievu skolu lūgumu, ka pedagogi un skolēni no Krievijas puses labprātāk sagaidītu palīdzību nevis ideoloģiska rakstura grāmatu, bet gan Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulu izskatā, kā arī citus uzskates līdzekļus dabaszinātņu mācību priekšmetos, jo, kā zināms, tos Latvijā tikpat kā neražo.

Šajās pusdienās uzzināju, ka Tatjana Ždanoka ir kritusi zināmā oficiālās Maskavas nežēlastībā, jo viņa vēlas kļūt par tādu kā Eiropas krievu politisko līderi un viņai ir izveidojusies laba sadarbība ar Berezovski, kurš, kā zināms, ir nevēlams Maskavai.

— Saeimai drīz būs jāizšķiras, vai piešķirt Nilam Muižniekam Cilvēktiesību biroja vadītāja krēslu. Kāda ir «Jaunā laika» jaunākā nostāja?

— Nākamais solis pēc Cilvēktiesību biroja būs Tiesībsarga biroja vadītājs, kam jābūt sabiedrībā cienījamai, ar lielu autoritāti apveltītai personai. Bet Nils Muižnieks ir neviennozīmīgi vērtējams. Tādēļ, visticamāk, «Jaunā laika» Saeimas frakcija par viņu nebalsos. Eiropas Komisijas lēmums neapstiprināt viņu EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja amatā ir apliecinājums, ka «Jaunajam laikam» ir taisnība. 

 

* Sarunas noslēgumā sabiedrības integrācijas lietu ministrs Ainars Latkovskis redakcijai uzdāvināja Zojas Sīles uzrakstīto pirmo lībiešu valodas ĀBECI un latviešu — lībiešu sarunvalodas vārdnīcas disku, kuru izdošanu finansiāli atbalstīja arī Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts.

 

 

eXTReMe Tracker

PULS.LV Professional statistical system