.

Kāpēc finanšu ministrs joprojām klusē?!

 

 Diena, 21. oktobris (2008)

 

Iespējams, daudziem vēl atmiņā palikuši šā gada sākuma notikumi, kad Vācijas prokuratūra kopīgi ar šīs valsts izlūkdienestu no kāda Lihtenšteinas lielākās bankas Liechtenstein Global Trust Treuhand (LGT) bijušā darbinieka iegādājās šīs bankas klientu datubāzi, lai uzzinātu to Vācijas pilsoņu vārdus, kuri izmanto mazās kaimiņvalsts finanšu likumdošanu, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas dzimtenē.

 

Skandāls tolaik sacēlās liels un ātri ieguva starptautisku skanējumu, jo Vācijas puse ne tikai paziņoja, ka piespiedīs Lihtenšteinu pārtraukt šajā valstī kopš 1926.gada pastāvošo iespēju atvērt anonīmus finanšu fondus, bet arī dalīsies iegūtajā informācijā ar visām ieinteresētajām draudzīgajām valstīm.

 

Teorija un prakse

Lihtenšteinas likumdošanas īpatnību dēļ kopš 1926.gada jebkurš varēja izmantot šīs valsts starpniekuzņēmumu pakalpojumus, lai reģistrētu anonīmu fondu, kuru starpnieks pārvaldīs, atbilstoši faktiskā īpašnieka rīkojumiem ieguldot līdzekļus vērtspapīros utt. Fondi maksā vietējos nodokļus, taču tie brīvprātīgi neinformē par saviem patiesajiem īpašniekiem un viņu ienākumiem valstīs, no kurām tie nākuši. Arī pieprasot informāciju oficiāli, ārvalstu institūcijām jārēķinās, ka ar atbildi neviens nesteigsies un, ja vien pieprasījums nebūs noformēts pietiekami precīzi, tā var arī izpalikt.
Teorētiski gan "banku noslēpuma" jēdziens Lihtenšteinā jau pašlaik neeksistē, jo tā tāpat kā lielākā daļa valstu, ievērojami paplašināja pieeju informācijai par noguldījumiem uz cīņas pret terorismu lielā viļņa. Pirms sešiem gadiem Šveice un Lihtenšteina pakļāvās Amerikas Savienoto Valstu, kuras pieprasīja finanšu sistēmas atklātību un caurspīdīgumu, spiedienam.
Procesu kontrolē īpaša organizācija FATF (Financial Action Task Force on Money Laundering — starptautiska grupa cīņai pret naudas līdzekļu atmazgāšanu). Tādējādi Eiropā nav iespējams atvērt rēķinu bankā, neidentificējot sevi. Pat ja bankas ierindas darbinieki paliek neziņā par konta īpašnieka personību, banku vadība jebkurā brīdī var noskaidrot kontu atvērušā cilvēka personību vai organizāciju.
Atbilstoši vispārpieņemtajām normām bankām arī nav tiesību atteikties sniegt savu mītnes valstu tiesībsargājošajām iestādēm informāciju par kontiem, jo īpaši — par līdzekļu pārskaitījumiem, kas veikti, izmantojot šos kontus. Savukārt, lai atklātu informāciju par līdzekļu kustību citai valstij, parasti tiek slēgti līgumi par savstarpēju tiesisko palīdzību. Šo līgumu ietvaros vienas valsts tiesībsargājošās struktūras atbilstoši savai likumdošanai nosūta pieprasījumu otrai valstij un, ja tās likumdevēji atzīst pieprasījumu par pamatotu, tas tiek pāradresēts uz bankām, kuras nevar izvairīties no konkrētu atbilžu sniegšanas.

Pārsniedz izdevumus

Atgriežoties pie Vācijas varas iestāžu rīcībā nonākušās datubāzes, būtiskākais ir tas, ka šo iespēju iegūt informāciju par nodokļu nemaksātājiem nekavējās izmantot vairāki desmiti valstu. Daudzās joprojām turpinās izmeklēšana saistībā ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Pašā Vācijā ar "grēksūdzēm" tiesībsargājošajās iestādēs ierādās vairāk nekā tūkstotis nodokļu nemaksātāju — rezultātā valsts kasē atgriezās vairāk nekā 300 miljoni eiro.
Izmeklēšanu, balstoties uz Vācijas piešķirto informāciju, sāka tādas valstis kā ASV, Lielbritānija, Francija, Austrālija, Itālija, Zviedrija, Kanāda, Jaunzēlande, Austrālija, Grieķija, Spānija un vēl virkne citu valstu.
Dažos gadījumos informācija no vāciešiem tika pirkta pat par naudu, citos — nodota kādu vienošanos rezultātā, taču visos gadījumos rezultāts bija viens — ieņēmumi daudzkārt pārsniedza izdevumus. Piemēram, Vācijas slepenais dienests par datubāzi samaksāja 4,2 miljonus eiro (pēc preses ziņām), taču atgūtie 300 miljoni eiro un ļoti ticama iespēja, ka daudziem potenciālajiem nodokļu nemaksātājiem ir zudusi apetīte doties uz Lihtenšteinu, šos izdevumus atsver ar uzviju. Līdzīga situācija ir arī citur.
Arī no Latvijas Lihtenšteinas banku virzienā mēdz pazust ievērojami līdzekļi. Atceramies kaut vai Latvenergo trīs miljonu lietu un toreizējā šīs lietas Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītāja Andreja Panteļejeva mīklaino naudas parādīšanos kontā, kuru tur ieskaitīja kāda Lihtenšteinā reģistrēta firma.
Arī pavisam nesenos notikumus, kad Lihtenšteinas tiesa sāka kriminālprocesu pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu un viņa dēlu Anriju Lembergu par naudas atmazgāšanu un tā ietvaros apķīlāja mantu, kas atradās kontos Lihtenšteinā abiem Lembergiem piederošajos uzņēmumos.
Tomēr šīs ir skaļākās, bet noteikti ne vienīgās lietas, kuras saistītas ar Lihtenšteinas vārdu un Latvijas iedzīvotājiem. Noteikti ir ļoti daudz lietu, par kuru tālāko likteni informāciju vai nu neizdodas iegūt vispār, vai arī tā ir tik skopa, ka nekādus īpaši sakarīgus secinājumus mūsu tiesībsargi nevar (vai nevēlas) izdarīt. Tāpēc mums pēc vāciešu piedāvātās iespējas piekļūt Lihtenšteinas lielākās bankas datubāzei vajadzētu stāvēt pirmajiem rindā.
Taču partijām pietuvināto "naudasmaisu" intereses Latvijā acīmredzami stāv pāri visam, jo atbildīgās amatpersonas gluži vai izliekas nezinām par šādas iespējas esamību.

FM klusējošā iniciatīva


Jau šā gada martā sāku interesēties par to, kas tiek darīts, lai reaģētu uz Vācijas valdības izteikto piedāvājumu. Pēc Latvijas institūcijām raksturīgās "futbolēšanas" tik vien izdevās noskaidrot, ka iniciatīvu šajā jomā it kā uzņēmusies Finanšu ministrija. Taču nu jau kopš vasaras sākuma atbildes vietā no finanšu ministra A.Slaktera esmu saņēmis daudznozīmīgu klusēšanu.
Jācer, ka šī klusēšana sniegs taustāmus rezultātus un Latvijas budžetā atgriezīsies no valsts dažādu shēmu rezultātā aizplūdušie līdzekļi, kas tieši patlaban spiedīgajos budžeta apstākļos varbūt sniegtu iespēju valdībai pildīt dotos solījumus mediķiem, policistiem un pensionāriem.
Sliktākajā gadījumā — jācer, ka Finanšu ministrija vismaz spēs sniegt kaut nedaudz ticamu atbildi, kamdēļ tas nav iespējams.

 

Ainars Latkovskis, Saeimas deputāts, frakcija Jaunais laiks

 

 

<

eXTReMe Tracker

PULS.LV Professional statistical system