Runa par nacionālajiem jautājumiem partijas Jaunais laiks konferencē 2006. gada 20. jūnijā ...

Godājami domubiedri!

Kādā valstī mēs dzīvosim pēc desmit un divdesmit gadiem, kādā valstī dzīvos mūsu bērni un mazbērni? Tas lielā mērā ir atkarīgs arī no tā kāda būs mūsu nacionālā politika.

Nesenie jauniešu grautiņi Parīzē un citās Francijas pilsētās, imigrantu pēcteču, it kā pilntiesīgu Lielbritānijas pilsoņu pirms nepilna gada veiktie asiņaini terora akti Londonā – tie ir tikai daži spilgtākie piemēri līdz šim Eiropā valdījušās izpratnes par nacionālo politiku patiesajiem rezultātiem. Aizvien vairāk un vairāk Eiropas valstu ir spiestas atzīt, ka izslavētā multikulturālisma ideja reālajā dzīvē bieži vien nestrādā.

Līdzšinējā prakse – kad personiskās tiesības un brīvības dominē pār pienākumiem pret valsti, kad liels skaits cilvēku lieliski zina savas tiesības un sociālās garantijas, taču neko nav dzirdējuši par pienākumiem pret tautām, kas viņus uzņēmušas savās valstīs, ir radījušas spriedzi daudzās Eiropas demokrātijās. Aizvien biežāk tā dēvētajās labklājības valstīs tiek pieņemti stingrāki naturalizācijas noteikumi, kuri tuvojas tai izpratnei, kāda ir mums un par kuru Latvijas valstij savulaik ir pat draudēts ar sankcijām. Uzskatāmi piemēri ir Nīderlandes, Francijas un Lielbritānijas jaunie ieceļošanas un pilsonības likumi.

Pats interesantākais visā šajā situācijā ir tas, ka starptautiskās organizācijas un to runasvīri, kas ik pa brīdim ierodas Latvijā un neaizmirst apmeklēt arī Krievijas vēstniecību, kā to iepriekšējā gadā izdarīja komisārs, atvainojos, augstais komisārs Ekeuss, izliekas nemanām tās pārmaiņas, kuras tagad piedzīvo nu jau lielākā daļa Rietumeiropas valstu. Joprojām ir jūtams slēpts spiediens ar mērķi panākt, lai Latvijā tiktu īstenota tāda prakse pilsonības jomā, kura pašā Eiropā ir acīmredzami bankrotējusi.

Jūs man piekritīsiet, ka ne jau Ekeuss vai kādi citi eksperti būs tie, kuru padomi mums atnesīs bezrūpīgu nākotni. Vienīgi mēs paši esam atbildīgi par to, lai nodrošinātu mūsu un mūsu bērnu nākotni drošā, pārtikušā un arī latviskā Latvijā. Neviens to nedarīs mūsu vietā, ne Briselē, ne Strasbūrā un vēl jo mazāk Maskavā.

Tieši tāpēc Jaunā laika mērķis ir izveidot Latvijā tādu sabiedrību, kurā ikviens pilsonis, neatkarīgi no savas etniskās piederības, brīvi spētu sazināties latviešu valodā, cienītu mūsu kultūras vērtības un tradīcijas un būtu iesaistījies Latvijas sabiedrības kopīgo mērķu īstenošanā, vienlaikus saglabājot un kopjot savu paša nacionālo identitāti.

Nav ne mazāko šaubu, ka etniskās izcelsmes, kultūras vai reliģiskās piederības atšķirības nav šķērslis valstiskai vienotībai, kuras pamats ir lojalitāte pret Latvijas valsti un latviešu valodu kā visas sabiedrības kopīgo valodu. Mēs nedrīkstam noraidīt nevienu, kas patiesi vēlas būt piederīgs šai valstij. Neatkarīgi no tautības ikvienam Latvijas patriotam ir jāsaņem viņa valstiskās piederības apliecinājums – Latvijas pilsoņa pase.  Un jūs iedomājieties, cik brīnišķīgi būtu, ja pilsoņa pase vienlaikus kalpotu arī kā lojalitātes Latvijai garantija.

Šobrīd ne vienmēr tā notiek, taču mūsu pienākums ir darīt visu, lai pilsonība un lojalitāte Latvijai skanētu kā sinonīmi. Jā, Latvijā ir pietiekami daudz tādu cilvēku, kuru negatīvo attieksmi pret mūsu valstiskumu nav iespējams mainīt. Taču daudz vairāk ir cilvēku, kuriem vienkārši nav paskaidrots, ka viņi ir gaidīti pilsoņu rindās. Nav paskaidrots, ko mēs no viņiem sagaidām un kādi ir viņu pienākumi pret šo valsti.

Un ko nedarām mēs, dara citi – izmanto katru iespēju, lai grautu jebkādu lojalitātes iedīgļu viedošanos nelatviešu vidū. Tāpēc mums ir jāiet pie topošajiem pilsoņiem, jārunā ar viņiem un jāskaidro patiesība – tad agri vai vēlu pienāks diena, kad pilsonība un lojalitāte pret Latviju nozīmēs vienu un to pašu.

Ir tāds teiciens, ka gudrais mācās no citu kļūdām. Mācīsimies arī mēs no Eiropas kļūdām un nekāpsim uz pārprastas sabiedrības integrācijas grābekļa vēlreiz. Nacionālo jautājumu risināšanā priekšplānā izvirzīsim izpratni par lojalitāti un cieņu pret Latvijas valsti, nevis pakāpeniski par vēsturi kļūstošu pseidoekspertu vaimanas par minoritāšu tiesību pārkāpumiem. Minoritātēm, tāpat kā jebkuram indivīdam, arī man un jums, ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi pret šo valsti!

Un visbeidzot, būsim patrioti un iestāsimies par mūsu valsts latviskumu arī savā ikdienā. Un darīsim to nevis ar dusmām un naidu, bet ar smaidu un labestību!