Kāda koncertzāle mums nepieciešama?

Pēdējā laikā bieži tiek runāts par Kultūras ministrijas virzīto jauno Trīs brāļu (Nacionālās bibliotēkas, Mūsdienīgās mākslas muzeja un akustiskās koncertzāles) būvniecības projektu. Visu trīs celtņu kopīgās izmaksas, ieskaitot nepieciešamās infrastruktūras izbūvi, var sasniegt vai pat pārsniegt miljardu latu un šī iemesla dēļ jaunie Trīs brāļi kļuvuši ne tikai par kultūras attīstības, bet arī ekonomiska rakstura jautājumu.

Ieceres visdiskutējamākā sadaļa ir akustiskā koncertzāle (ar ļoti oriģinālu nosaukumu – Rīgas koncertzāle), kuras vietu Kultūras ministrija par katru cenu redz no drošības viedokļa problemātiskajā AB dambī Daugavas vidū Rīgas centrā. Projekta aizstāvji apgalvo, ka šāda projekta īstenošana nepieciešama kultūras attīstībai Latvijā un sekmēs mūsu valsts starptautisko atpazīstamību. Šeit netiek ņemts vērā, ka triju grandiozu celtņu būvniecība jau tā var atstāt jūtamas sekas pat uz visu valsts ekonomiku kopumā.

Vispirms vajadzētu paturēt prātā inflāciju, kuras esamību patlabanējā valdība ignorē ilgu laika posmu. Tiem, kas atļaujas uzskatīt, ka valdošās koalīcijas rīcība ir nepareiza un inflāciju iespējams jūtami mazināt, tiek apgalvots, ka šī parādība ir jebkura ekonomiskā uzplaukuma blakus efekts, netieši liekot saprast, ka tie, kuri ir pret inflāciju, ir arī pret Latvijas ekonomisko uzplaukumu. Daudzās valstīs viens no veidiem cīņai pret inflāciju ir pašas valsts finansējuma piešķiršana vai nepiešķiršana vērienīgu projektu īstenošanai. Gadījumos, kad nepieciešams inflāciju piebremzēt, tiek mazināta arī projektiem piešķiramā summa no valsts budžeta, savukārt ja valsts ekonomiskā attīstība kļūst lēnāka, tiek īstenoti vērienīgi sabiedriskā labuma projekti. Tieši Rīgas koncertzāle iecerētajā veidolā nav tādas nepieciešamības sabiedriskā labuma projekts, lai to būtu vajadzīgs īstenot brīdī, kad Latvijas ekonomika tāpat attīstās triecientempos, un tas liek domāt, ka aiz šī projekta slēpjas vai nu ekonomikas pamatlikumu nezināšana vai kādas savtīgas intereses.

Otrs ekonomiskais faktors ir Latvijas celtniecības nozares jaudas. Šī joma Latvijā šobrīd darbojas uz pārslodzes robežas – to nosaka gan lielais pieprasījums, gan kvalificētu darbinieku trūkums. Saņemt valsts pasūtījumu vērienīga objekta celtniecībai vienmēr ir bijis patīkamāk un arī ienesīgāk, nekā privātu pasūtījumu, jo privātīpašnieki mēdz kaulēties par katru latu. Saprotams, ka pēc šāda pasūtījuma ilgotos visi nozares uzņēmēji. Vienlaikus daudzu strādnieku piesaistīšana koncertzāles celtniecībai atņemtu darba rokas citos būvobjektos, bet tas ļoti ātri novedīs pie viesstrādnieku, visbiežāk nelegālu, parādīšanās Latvijā.

Paredzu, ka pēc šo vienkāršo pieņēmumu publicēšanas varētu tikt apgalvots, ka šo rindu autors ir pret kultūras attīstību Latvijā – varbūt pat tiks sarīkota vēl kādas it kā sabiedriskas un pavisam apolitiskas organizācijas īstenota kultūras un Rīgas koncertzāles slavināšanas kampaņa? Tomēr manai personiskajai attieksmei pret kultūru diemžēl nav nekādas saistības ar, manuprāt, racionālām šaubām par Rīgas koncertzāles celtniecības nepieciešamību šādā veidā – ar nesamērīgi lielām izmaksām un vietā, kuras drošība ir apšaubāma, piemēram, dabas stihiju gadījumos. Būtu vērts zināt, ka tikai zemūdens autostāvvietas celtniecība šī projekta ietvaros izmaksās vismaz 38 miljonus latu. Par šiem līdzekļiem var uzbūvēt 33 bērnudārzus (piemēram, pa vienam katrā rajonā un 7 Rīgā), 5 veco ļaužu pansionātus, kas likvidētu rindas uz vietām Latvijas pansionātos vai 700 dzīvokļus no denacionalizētajām mājām izliktajām ģimenēm. Kas Latvijai vairāk vajadzīgs – bērnudārzi vai zemūdens autostāvvieta, katrs var izlemt pats.

Tajā pašā laikā nav šaubu, ka ir iespējama no profesionālā viedokļa efektīvas, taču izmaksu ziņā lētākas un nesalīdzināmi mazāk pompozas koncertzāles ēkas celtniecība Rīgas centrā vai tā tiešā tuvumā, izmantojot oriģinālus arhitektoniskos risinājumus. Laikā kad daudz tiek runāts par līdzsvarotu reģionālo attīstību, bet maz darīts tās labā, ietaupītos līdzekļus arī varētu jau pieminētajā veidā novirzīt uz reģioniem. Jebkurā gadījumā šāda mēroga projekts, ņemot vērā tā ietekmi ne tikai uz kultūras attīstību, ir diskutējams plašākā sabiedrībā, nevis ieinteresēto politiķu vai kultūras darbinieku aprindās.

Ainars Latkovskis