Ieguvums vai zaudējums? (23.03.2007.)

Vispārējo politisko un tiesisko kaislību virpulī daudziem piemirsies, ka tuvojas notikums, kas ir ievērojami nozīmīgāks par šā brīža kaislībām un radīs sekas nesalīdzināmi ilgākā laika posmā – Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšana. Pēc manām domām, no Latvijas puses tā būs kapitulācija un reālās situācijas nenovērtēšana, atdodot Abrenes apriņķi Krievijas rokās.

Var iebilst, ka Abrene, kura 1944. gadā tika pievienota Krievijai, vai vēl konkrētāk – Abrenes dzelzceļa mezgls tika pievienots Pleskavas kara apgabalam, jau tāpat atrodas Krievijā un Latvijas cerības to atgūt līdzinās nullei. Izskan pat iebildumi, ka objektīvi šī teritorija Latvijai neesot nepieciešama, jo īpaši ņemot vērā tās iedzīvotāju sastāvu un ekonomisko atpalicību. Var iebilst, ka robežlīgums nozīmēs ekonomisko un visa cita veida sakaru attīstību ar Krieviju, utt. – visos robežlīguma parakstīšanas aizstāvju iebildumos ir pa kādam domu graudam, taču diemžēl ne vairāk.

Šeit būtu vietā atcerēties, ka Abrene, vismaz līdz līguma parakstīšanas brīdim, oficiāli joprojām ir Latvijas teritorija. Savā ziņā to var salīdzināt ar īpašumu, kas nozagts visam pilsoņu kopumam. Neesmu pārliecināts, ka esam tik bagāta valsts, lai nodarbotos ar filantropisku savu teritoriju izdāļāšanu, vismaz pirms lēmuma pieņemšanas ir nepieciešams uzzināt īpašnieku - pilsoņu kopuma - domas šajā jautājumā.

Manas kā pilsoņa domas ir - Abrenes atdošana nekādus ieguvumus mums nesola un tātad ir pilnībā nemotivēta. Ekonomikā atsevišķi ātri maznozīmīgi plusiņi nenozīmē, ka robežlīgums nodrošinās Latvijai kādas priekšrocības ekonomiskajās attiecībās ar Krieviju arī nākotnē. Ekonomisti bieži mēdz aprēķināt, cik lielā mērā divu valstu sadarbības reālā situācija atšķiras no vēlamās. Latvijas – Krievijas gadījumā mēs no vēlamās situācijas atpaliekam pavisam nedaudz – par dažiem procentiem. Pat ja sadarbība sasniegtu vēlamo, mūsu valstij kopumā no dažiem šiem procentiem ieguvums būs tik niecīgs, ka tā dēļ nebija vērts robežlīgumu pat pieminēt. Robežlīguma noslēgšanās dēļ nepazemināsies, piemēram, gāzes cenas, bet naftas parādīšanās cauruļvadu tīklā kas ved uz Ventspili ir atkarīga tikai no tā, kam pieder šis cauruļvads un naftas pārkraušanas termināli – ar Abreni tam nav nekādas saistības.

Kas attiecas uz apgalvojumu, ka Abrenes atgūšanas iespējas līdzinās nullei, tad jāatceras, ka Krievija vēl pavisam nesen atdeva kaimiņos esošajai Ķīnai divas salas Amūras upē, evakuējot no tām savus pilsoņus. Tāpat Japāna pacietīgi gaida kopš II pasaules kara beigām, lai atgūtu sev piederošās četras Kuriļu salas. Ja ne šodien, tad pēc 20, 30 vai 50 gadiem var rasties iespēja vai nu atgūt teritorijas, vai arī saņemt par tām atbilstošu kompensāciju. Un Abrene šajā ziņā ne ar ko neatšķiras no Kuriļu salām.

Nav arguments arī apgalvojums, ka robeža ar Krieviju ir ES ārējā robeža un tādēļ tai jābūt sakārtotai ES izpratnē. ES izpratne ir tāda, ka robežstrīda risināšana ir Latvijas lieta, bet ES fiziskā robeža jebkurā gadījumā sakritīs ar Latvijas reāli esošo robežu, kuru nākas nostiprināt, neatkarīgi no robežlīguma esamības vai neesamības.

Manuprāt šis kompakti izklāstītais viedoklis satur pietiekami pretargumentu tiem, kuri robežlīguma noslēgšanu uzskata par sasniegumu. Nobeigumā vienīgi atgādināšu, ka ir tāda sena latviešu tautas paruna par velnu, kuram pietiek iedot mazo pirkstiņu.

Ainars Latkovskis