Ceļš uz tiesisku valsti (03.04.2007.)

3.aprīlī sākās Latvijas pilsoņu parakstu vākšanas kampaņa par prezidentes apturēto valsts drošības likumu nodošanu tautas nobalsošanai. Iespējams, daudzi vēlētāji uzdod sev jautājumu, vai nepieciešams šāds referendums un vai nepieciešams doties uz parakstu vākšanas vietām. Pacentīšos izskaidrot savu nostāju šajā jautājumā.

Manuprāt, premjera vēlme lielā steigā panākt neierobežotas pilnvaras attiecībā uz drošības un tiesībsargājošām iestādēm tika īstenota savtīgu interešu labad, nevis lai uzlabotu drošības sistēmas darbu valstī. Šāda rīcība ir absolūti nepieņemama gan pēc formas, gan satura un to iespējams tieši saistīt ar tiesībsargājošo iestāžu īstenotajām izmeklēšanas darbībām ne tikai pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, bet arī vēl citiem Latvijā ietekmīgiem un bagātiem cilvēkiem, kas ir cieši saistīti ar valdošo koalīciju.

Grozījumu būtība ir ļoti vienkārša – to pieņemšanas gadījumā paplašinātos cilvēku loks, kam ir pieejama informāciju par drošības struktūru darbu, ieinteresētajām personām būtu iespējams caur „saviem” cilvēkiem uzzināt, kādas pret viņiem vērstas darbības plāno tiesībsargi un attiecīgi rīkoties. Grozījumi arī tika pieņemti tādā steigā, ka, iespējams, valdošās koalīcijas deputāti pat nepaspēja iedomāties, ka tie rada draudus nacionālajai drošībai – kas gan ir nacionālā drošība, salīdzinot ar dažu partiju krusttēvu personiskajām interesēm?!

Tāpat vēlētājiem ir svarīgi zināt, ka līdz brīdim, kamēr tiesībsargi nesāka skaļi klauvēt pie valstī ļoti ietekmīgu personu durvīm un atrast pierādījumus viņu iespējamai prettiesiskai darbībai (par vainīgu cilvēku, kā zināms, var atzīt tikai tiesa), likumi par drošības iestādēm un to uzraudzību nevienam nešķita nedz nepareizi, nedz uzlabojami. Visu ieinteresēto pušu pārstāvji arī pašlaik publiski atzīst, ka specdienestu un parlamenta sadarbība bijusi ļoti laba. Sīkas nepilnības likumos, protams, ir vienmēr, taču ne jau tādas, lai visa esošā situācija pēkšņi izrādītos nekam nederīga.

Pēc Valsts prezidentes lēmuma izmantot Satversmes 72. pantā noteiktās tiesības un rīkot par šo jautājumu tautas nobalsošanu, koalīcija steigšus ieslēdza atpakaļgaitu. Līdzīgi kā savulaik Latvenergo gadījumā, kad vēlētājiem pietika pakratīt ar pirkstu, lai uzņēmums nekavējoties tiktu iekļauts neprivatizējamo sarakstā, arī šoreiz koalīcija steigšus atcēla visus apšaubāmos grozījumus.

Tajā pašā laikā pie varas esošie politiķi absolūti nepamatoti un demagoģiski apgalvo, ka referendumam ir zudusi jēga, jo antikonstuticionālie likuma grozījumi esot atcelti un tātad balsot pret tiem vairs neesot vajadzības. Visi šie politiķi izliekas nezinām vai nesaprotam tautas balsojuma jēgu. Ja referendumā tauta atceļ apturētos likumus, tad Saeimas deputāti saturiski līdzīgus vairs nevar pieņemt, bet ja neizdodas savākt parakstus tautas nobalsošanai, tad valdošā koalīcija jau nākamajā dienā var sākt izstrādāt tāda paša vai līdzīga satura grozījumus, kurus prezidente apturēja. Vienkārši un nesatricināmi!

Paskaidrošu, kādēļ tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Koalīcija plaši tiražē viedokli, ka grozījumi drošības iestāžu likumos ir nepieciešami un tie arī tiks pieņemti – it kā pēc ilgas un rūpīgas visu aspektu izdiskutēšanas. Praksē gan tas liecina tikai par to, ka grozījumi tiks virzīti jau pēc nākamā Latvijas prezidenta stāšanās amatā. Šobrīd mēs nezinām, nedz kādi mehānismi tiks iekļauti jaunajos likumos, nedz arī to, kāda būs nākamā valsts prezidenta nostāja un politiskā piederība. Ir ļoti liela iespēja, ka prezidents pārstāvēs kādu no valdošās koalīcijas partijām, un šajā gadījumā cerēt uz likuma atkārtotu apturēšanu gadījumā, ja tajā atkal tiks iekļautas tiesībsargus ierobežojošas normas, būs naivi.

Tādēļ arī es aicinu visus tos Latvijas pilsoņus, kuriem rūp valsts tiesiskums, parakstīties par referenduma rīkošanu un piedalīties tajā. No savas puses darīšu visu iespējamo, lai panāktu tādu jautājuma formulējumu, kas izslēgtu turpmākās spekulācijas ap likumdošanu, kas saistīta ar drošības struktūru darbu.

Ainars Latkovskis