Nekompetences paraugdemonstrējums

Nesen valdība nāca klajā ar savdabīgu ierosinājumu - paaugstināt pievienotās vērtības nodokļa likmi no pašreizējiem 18 uz 20%. Tāda pusoficiāla šī ierosinājuma motivācija faktiski bija konfiscēt par labu valstij no iedzīvotājiem 130 – 150 miljonus latu, kuri it kā varētu tikt izlietoti budžeta iestāžu vajadzībām – lai palielinātu ierēdņu algas.

Tajā pašā laikā nekas neliecina, ka budžetam klātos plāni, drīzāk gan otrādi (to rāda arī Finanšu ministra Oskara Spurdziņa izteikumi). Protams, ir partijas, kurām sveša un valsts nauda vienmēr ir šķitusi vairāk nekā vilinoša un iespēja pārdalīt vēl vairāk par 100 miljoniem latu tām varētu likties tīkama, taču daudz vairāk šķiet - iniciatīva varētu būt daļa no tā dēvētā inflācijas apkarošanas plāna. PVN paaugstināšana automātiski paaugstinātu arī patēriņa preču un pakalpojumu cenas. Līdz ar to iedzīvotāji būtu spiesti ierobežot savus tēriņus, bet tas savukārt kaut nedaudz mazinātu inflāciju, kuras ziņā Latvija pašlaik veiksmīgi konkurē vairs tikai ar dažām trešās pasaules valstīm. Diemžēl pastāv viens bet – gandrīz ikvienam cilvēkam ir milzums vajadzību un jāšaubās, vai daudzi no mums dzīvo tā, kā iedomājas Kalvīša kungs.

Cik liels būtu pieauguma procents katrā konkrētā gadījumā (precei vai pakalpojumam), neņemos pateikt precīzi, taču skaidrs, ka dārgāks kļūtu praktiski viss, ieskaitot arī pirmās nepieciešamības preces, tostarp tādas kā maize, piens, utt. – vārdu sakot arī lietas, bez kurām ikdienā nevar iztikt neviens cilvēks. Ņemot vērā iedzīvotāju vairākuma jau tā zemo pirktspēju, šāds lēmums būtu atklāta ņirgāšanās par iedzīvotāju vairākumu, cenšoties mazināt inflāciju uz to cilvēku rēķina, kuri jau tā ir galvenie cietēji no inflācijas un nekādi nav vairojami pie nemitīgā cenu kāpuma. Tā kā ar budžetu viss ir kārtībā (tā vismaz tiek apgalvots), izsakot ierosinājumu par PVN paaugstināšanu Ministru prezidents Aigars Kalvītis ir pierādījis gan savu nekompetenci, gan pilnīgu necieņu pret vēlētāju lielāko daļu – tiem cilvēkiem, kuri spiesti rēķināt katru latu un santīmu, lai izdzīvotu no vērtību aizvien zaudējošās algas līdz algai vai pensijas līdz pensijai.

Protams, pastāv arī iespēja, ka Kalvīša kungs un kompānija tiešām vēlas iemantot popularitāti, paaugstinot savā pārziņā esošo valsts iestāžu darbinieku algas, taču vēlreiz uzsveru – paaugstināt šīs algas uz vienkāršo cilvēku rēķina – par kompetenci tas neliecinās. Pietiek iepazīties ar Valsts kontroles sniegto informāciju, lai saprastu, cik lielas ir ministriju iekšējās rezerves, un cik nesaimnieciski tās tās tiek izmantotas. Bez tam – atņemt vieniem, lai atdotu citiem nekalpos par inflāciju mazinošu faktoru.

Pret inflāciju ir jācīnās ar pavisam citām metodēm, savukārt kas attiecas uz nodokļu politiku, tad jau sen esmu rosinājis rīkoties gluži pretēji – nevis palielināt, bet gan samazināt nodokļus. Šajā konkrētajā gadījumā uzskatu, ka pirmās nepieciešamības pārtikas produktiem – Latvijā ražotajiem (kas īpaši svarīgi) maizei, pienam, gaļai – būtu jāpiemēro 5% PVN. Ja vienlaikus tik stingri uzraudzīta arī tirgotāju rīcība, šāds nodoklis kaut nedaudz, bet atvieglotu lielākās iedzīvotāju daļas maciņus. Arī nemitīgi piesaukto inflāciju nodokļa pazemināšana neietekmēs – liela mēroga spekulatīviem darījumiem, kas ir galvenie inflācijas cēlāji, nav nekādas saistības ar ierindas pilsoņu budžetiem.

Ainars Latkovskis