Ko darīt ar Latvijas Pastu?

Bija nepieciešams Latvijas Pasta darbinieku paziņojums par gatavību streikam, ja netiks palielināts zem iztikas minimuma esošais atalgojums, lai beidzot tiktu sākts domāt par, ko darīt ar šo nerentablo uzņēmumu, kura zaudējumi pagājušajā gadā bija 4,8 miljoni latu. Šobrīd tiek piedāvāti trīs risinājumi - simtprocentīga pasta dotēšana no valsts budžeta, pasta komercializēšana vai Pasta bankas, kas sniegtu gan pasta, gan bankas pakalpojumus, veidošana. (Pēdējās ieceres ietvaros plānots piesaistīt Latvijas Pastam sadarbības partneri - komercbanku, kas pasta nodaļas telpās sniegtu pakalpojumus, dodot papildus ienākumus nodaļām un pasargājot tās no slēgšanas.) Satiksmes ministrs Ainars Šlesers, kura ziņā atrodas Latvijas Pasts jau paziņojis, ka nākamajā otrdienā paredzētajā valdības sēdē aizstāvēs pirmo variantu – pasta dotēšanu.

Protams, ja valsts uzņēmums kļūst par vienas partijas politisko un ekonomisko interešu apkalpotāju, tad arī nav jābrīnās par tā faktisku bankrotu, jo Latvijas Pasts nekad nav izcēlies ar saimnieciski saprātīgiem lēmumiem. Spilgts savdabīgās darbības piemērs, ir kaut vai pagājušā gada peripetijas ap iespēju Latvijas Pastam par vismaz 12 miljoniem latu pārdot sev piederošo zemes gabalu Rīgā, Stacijas laukumā. Īpašuma pārdošanas vietā tas uz 49 gadiem tika izīrēts uzņēmumam Skonto būve par 200 000 latu gadā. Skaidrs, ka šim lēmumam ir aizkulišu motivācija, jo ikviens kaut ar elementāru aritmētiku pazīstams cilvēks nekavējoties pateiks, ka 12 miljonu ieguldīšana bankās (pat ar neizdevīgiem nosacījumiem) gadā dotu vismaz divas reizes lielākus ieņēmumus.

Tajā pašā laikā ir taisnība, ka Latvijas Pasts pilda arī sociālas funkcijas, uzturot simtiem nerentablu pasta nodaļu lauku rajonos, kuras strādā ar zaudējumiem. Ja var ticēt pasta vadības apgalvojumiem, tad otra zaudējumus nesošā joma ir preses abonēšana un piegāde kā atsevišķa darbības joma, kas nav noteikta kā pasta pienākums ar likumu, kaut gan daudzās ES valstīs preses piegāde ietilpst tā dēvēto universālajā paketē, kas nozīmē - valsts pienākums ir nodrošināt ikvienam valsts iedzīvotājam atsevišķus pakalpojumus par pieņemamu cenu. Latvijas gadījumā savukārt tiek daudz runāts par to, ka preses piegādei, it īpaši lauku rajonos, būtu jāmaksā vismaz divas reizes dārgāk, kas radītu problēmas galvenokārt jau rajonu laikrakstu abonentiem.

Kopējā aina tātad ir visai bēdīga – Latvijas Pasta izdevumi pārsniedz ieņēmumus, bet finansiāli nepanesamu starpību padara vadības nesaimnieciskums. Prasīt no valsts, lai tā simtprocentīgi dotētu šo monopoluzņēmumu, var tikai, iepriekš izvirzot nosacījumu, ka tiks veikti pārkārtojumi ar mērķi padarīt to par racionāli strādājošu iestādi, bet pie esošās Latvijas Pasta pakļautības tas nav reāli. Savukārt pasta privatizēšana novedīs pie daudzu nerentablo pasta nodaļu slēgšanas un pakalpojumu sadārdzināšanās lauku rajonos, kas savukārt nav pieņemami iedzīvotājiem.

Satiksmes ministrija šobrīd vēlas krist no vienas galējības otrā – pāriet no pilnīgas pasta neatkarības uz tā pilnīgu dotēšanu. Manuprāt, risinājums, kas ļautu saglabāt pasta pakalpojumus par pieņemamu cenu, vienlaikus atrisinot arī pastnieku atalgojuma jautājumu, atrodas pa vidu starp abām galējībām. Nodokļu maksātājiem nav jāuzliek par pienākumu bezgalīgi finansēt nesaimniecisku uzņēmumu, taču no viņiem arī nedrīkst prasīt nesamērīgu samaksu par tādiem pakalpojumiem kā vēstuļu piegāde, preses saņemšana, utt. Preses piegāde ir jāiekļauj universālā pakalpojuma paketē un jāizstrādā skaidri nosacījumi par šīs paketes izpildes rezultātā radīto zaudējumu (šajā gadījumā – attālo pasta nodaļu uzturēšanas, vēstuļu un preses piegādes lauku iedzīvotājiem, pastnieku atalgojums, utt.) kompensēšanu no valsts budžeta. Procesam, protams, ir jābūt pārskatāmam un caurspīdīgam, pie kam kompensācijai jāattiecas tikai uz šo pakalpojumu, nevis, piemēram, Latvijas Pasta ģenerāldirektora atalgojumu. Savukārt kas saistīts ar pārējo saimniecisko darbību, tad to nepieciešams maksimāli optimizēt, šādi nopelnītos līdzekļus novirzot dotāciju samazināšanai. Pretējā gadījuma Latvija tiešām var palikt bez sava pasta!

Ainars Latkovskis