Kam vajadzīga e-Latvija?

(09.11.2007.) Pēdējā laikā aktualizējies jautājums par Saeimas ārkārtas vēlēšanu nepieciešamību. Valdība ir katastrofāli zaudējusi vēlētāju uzticību, Latvija slīgst aizvien dziļākā ekonomiskajā un tiesiskajā krīzē, taču situāciju mainīt ir gandrīz neiespējami, jo labprātīgi atteikties no varas valdošā koalīcija nevēlas, bet politisko spēku sadalījums Saeimā ir tāds, ka cita valdība bez patlabanējo koalīcijas partiju līdzdalības nav iespējama, kas attiecīgi atkal nesola neko labu. Šobrīd Satversme tiesības atlaist Saeimu ir devusi tikai Valsts prezidentam, taču pēdējais, kā jau esošās koalīcijas virzīts pārstāvis, tās izmantot negrasās.

Izeja no situācijas būtu grozījumi Satversmē, kas ļautu rosināt referendumu par Saeimas atlaišanu arī desmitajai daļai balsstiesīgo pilsoņu, tāpat no Satversmes varētu svītrot normu, kas nosaka prezidenta atlaišanu gadījumā, ja vēlētāji nobalso pret Saeimas atlaišanu. Pastāv gan būtiska nianse – lai veiktu grozījumus Satversmē, par tiem jānobalso vismaz pusei (50%+1) visu balsstiesīgo pilsoņu. Ņemot vērā iedzīvotāju pieaugošo vienaldzību pret politiku, šis mērķis ir grūts, taču ne neizpildāms. Tomēr šī raksta mērķis nav pārdomas par Satversmes grozījumu nepieciešamību, bet gan par to, kā palielināt iedzīvotāju līdzdalību politikā un tālākā nākotnē mazināt mūsdienu situācijai līdzīgas iespējas, kad politekonomiskie grupējumi faktiski uzurpē varu un pārstāj rīkoties vēlētāju interesēs.

Modernā parlamentārā demokrātija savulaik nomainīja iekārtu, kurā pretrunas tika risinātas no spēka pozīcijām. Brīvība, brālība un vienlīdzība ir daudz labāka par kariem un revolūcijām, taču arī parlamentārismam netrūkst problēmu. Parlamentam kā likumdevējam ir jāatspoguļo dažādu iedzīvotāju grupu intereses likumos. Vienlaikus deputātiem paliek iespēja likuma pantos iekļaut nevis iedzīvotāju, bet sava vai partijas sponsora intereses, kā arī bremzēt kādu likumu virzību un šīs iespējas Latvijā tiek izmantotas ar neticamu regularitāti. Kopumā to dēvē par korupciju. Otrs negatīvais aspekts ir parlamentāro demokrātiju lielās izmaksas - tehniskā personāla uzturēšana, parlamenta vēlēšanas, likumdošanas darbs – viss kopā prasa ievērojamus līdzekļus.

Eksperti atzīst, ka demokrātiskā iekārta ir nepilnīga. Pareizāk sakot – nepilnīgs ir starpnieku (šajā gadījumā deputātu) institūts. Vienlaikus maldīgs ir priekšstats, ka neko labāku par pārstāvniecisko demokrātiju ar visām nepilnībām nav iespējams izdomāt. Vēl labāks variants ir visas tautas demokrātija, rīkojot referendumus par nozīmīgākajiem jautājumiem. Ka referendumu ceļā ir iespējams pieņemt arī sarežģītus un komplicētus lēmumus, pierādījusi Šveice. Šajā valstī referendumi notiek kā par politiskajiem tā ekonomiskajiem lēmumiem, atsevišķos gadījumos referendumu ceļā pat tiek sastādīti kantonu budžeti. Protams, pirms tam jautājums tiek plaši izdiskutēts plašsaziņas līdzekļos.

Šveices piemērs ir atbilde visiem, kuri uzskata vēlētājus par inertu masu, kas nav spējīga pieņemt atbildīgus lēmumus. (Dažos Šveices kantonos, atbilstoši konstitūcijām, augstākais likumdevējs ir vēlētāju kopums!) Tajā pašā laikā Šveice ir viena no labklājīgākajām valstīm pasaulē, tādēļ izdevumi par referendumu rīkošanu tai nerada problēmas. Latvijas situācijā mēģinājums atkārtot Šveices pieredzi ar referendumu rīkošanu būtu finanšu katastrofa. Taču ja referendumu būtu iespējams sarīkot, balsojot internetā (sliktākajā gadījumā balsojot pa tālruni, kā tas šobrīd iespējams, piemēram, Lielbritānijā), atkristu izdevumi vēlēšanu iecirkņu un komisiju uzturēšanai, balsu skaitīšanai, utt. Pienākot referenduma beigu termiņam atliktu izdrukāt rezultātus un statistiku.

Ļoti ticams, ka šāda sistēma pakāpeniski tiks ieviesta attīstītajās valstīs. Tas nenozīmē, ka būtu pienākušas beigas tradicionālajai parlamentārajai demokrātijai. Kādam tāpat būs jāveido valdības, jāizstrādā un jāierosina likumprojekti, taču parlamentu loma kļūtu jūtami mazāka, saruktu korupcijas iespējas, mazinātos demokrātijas uzturēšanas izdevumi. Plašu soli pretim balsošanai internetā ir spērusi Igaunija un mums neviens nav liedzis pārņemt kaimiņu pieredzi un piemērot to Latvijas apstākļiem. Diemžēl Latvijā atdeve no valsts īstenotajiem informāciju tehnoloģiju projektiem ir niecīga, un lai nu par ko, bet par tehnoloģiju izmantošanu demokrātijas attīstībai tā domā vismazāk. Kamēr šajā virzienā nesāksies reāli darbi, nebūs arī reālas demokrātijas.

Ainars Latkovskis