Cenu cilpa savelkas

(15.02.2008.) Iepriekšējā nedēļā kļuva zināms, ka patēriņa cenas Latvijā šī gada janvārī, salīdzinot ar 2007. gada janvāri, pieaugušas par 15,8% (pērn Latvijā gada vidējā inflācija bija 10,1%). Jāpiebilst, ka precēm gada laikā cenas augušas par 15,1%, bet pakalpojumiem par 17,5%, savukārt mēneša laikā (salīdzinot ar pagājušā gada decembri) patēriņa cenas kāpušas par 2,8%. Inflācija turpina plosīties, un pat optimisti paredz, ka tā varētu sākt mazināties, t.i. cenu kāpums varētu palikt lēnāks, tikai šī gada otrajā pusē. Ar valdības vārdos skaļajiem, taču darbos pieticīgajiem pretinflācijas plāniem tam gan nav nekādas saistības – vienkārši tālāk cenām kāpt vairāk nebūs kur, jo jau tagad liela daļa Latvijas iedzīvotāju vienkārši nevar atļauties iegādāties pat visnepieciešamākās lietas.

Protams, no šodienas situācijas varēja izvairīties, jo valdība tika skaļi un neatlaidīgi brīdināta, ka tās kurss ir nepareizs, vēl pirms gada un diviem, taču brīdinājumi netika ņemti vērā. Lai arī novēloti un nepietiekamos apjomos, tagad tiek darīts vismaz kaut kas, tomēr par trūcīgāko iedzīvotāju daļu, bet tāda ir aptuveni puse Latvijā mītošo, un to, ka šiem cilvēkiem nākas ciest šī paša valdības sastāva, ļoti ticams, apzināti pieļauto kļūdu dēļ, domāts netiek. Tā vietā dzirdamas vien skaļas un skaistas frāzes par vispārējiem ekonomikas rādītājiem.

Tajā pašā laikā, pēc Centrālās statistikas pārvaldes aprēķiniem, pagājušā gada beigās iztikas minimums vienam Latvijas iedzīvotājam bija 143,01 lati, bet zem šī minimuma atradās 84% Latvijas pensionāru – 391 tūkstotis padzīvojušu cilvēku saņem pensijas, kuru nepietiek izdzīvošanai. Lai pensijas pielīdzinātu iztikas minimumam, šī gada janvārī būtu nepieciešami papildus tikai 88,4 miljoni latu, kamēr valsts sociālajā budžetā līdzekļu šādam solim netrūka, taču tie tika novirzīti valsts pamatbudžeta deficīta segšanai.

Tas ir tikai viens piemērs, un likumsakarīgs ir jautājums – kādēļ cilvēkiem, kuri nu nekādi nav vainojami pie inflācijas kāpuma, tagad būtu par to jāmaksā? Kādēļ valsts neko nedara, lai vismaz atvieglotu mazāk turīgajiem dzīves apstākļus. Pensiju vai pabalstu palielināšana nebūs katastrofa nedz valsts budžetam, nedz inflācijas rādītājiem – ne jau pensionāri, invalīdi vai vientuļās māmiņas ar saviem dažiem latiem to palielinās. Sociālais budžets ir jāizlieto tam paredzētajam mērķim, pie kam tas jādara nekavējoties.

Vienlaikus ir svarīgi noskaidrot, vai preču un pakalpojumu cenas ir palielinātas pamatoti, nevis vienkārši tādēļ, ka pastāv iespēja to izdarīt. Ražotāji, importētāji un tirgotāji draudzīgi noveļ vainu par nesamērīgo cenu kāpumu cits uz citu, kā arī centīgi atsaucas uz palielinātajām darba algām, degvielas, energoresursu un izejvielu sadārdzināšanos, utt., taču neviena no atbildīgajām valsts iestādēm nekādu interesi par cenu pieauguma reālo pamatojumu nav izrādījusi, kaut daudzas pārtikas produktu un citu pirmās nepieciešamības preču cenas Latvijā jau pārsniegušas cenu līmeni attīstītajās valstīs. Arī šeit nekavējoties ir jāpalielina kontrole pār cenu veidošanās mehānismiem.

Pensiju un pabalstu palielināšana vismaz līdz iztikas minimumam, apvienota ar stingru cenu mehānisma kontroli, arī ļautu spert vēl vienu soli – pievienotās vērtības nodokļa pazemināšanu vai pat atcelšanu vispār svarīgākajiem pārtikas produktiem un medikamentiem, kā arī atsevišķiem pakalpojumiem. Inflācijas cēloņi lielā mērā ir meklējami pašas valdošās koalīcijas rīcībā, tādēļ tai vajadzētu arī rīkoties, lai mazinātu savas iepriekšējās darbības sekas. Valdībai ir jāstrādā cilvēku, nevis statistikas labā!

Ainars Latkovskis