Ko darīt ar “krievu pasauli” Latvijā? Saruna ar Saeimas deputātu Ainaru Latkovski

Latvijas Avīze, 2022. gada 20. aprīlis, Māris Antonevičs

Saruna ar “Jaunās Vienotības” Saeimas deputātu, Stratēģiskās komunikācijas apakškomisijas vadītāju AINARU LATKOVSKI.

Jūsu partijas biedrs premjers Krišjānis Kariņš šā gada februārī sacīja: “Krievija ir burvīga valsts. Putins ir šī brīža vadītājs, Putins acīmredzot ir tas cilvēks, kas pieņem visus lēmumus par agresiju, par aneksijām utt. Ja mēs runājam par agresiju, par apdraudējumu pasaules drošībai, ir jārunā konkrēti par Putinu.” Vai tā ir arī partijas nostāja?
A. Latkovskis: Te tomēr jāprecizē datums…
Tas bija 22. februārī, divas dienas pirms kara sākuma. Vai tad šajās dienās “burvīgā Krievija” pēkšņi izmainījās?
Jāsāk ar to, ka premjera vārdos tomēr ir sarkasms. Turklāt šajā laikā tiešām ir notikušas ļoti būtiskas izmaiņas. Divi kara mēneši ir nepārprotami pierādījuši, ka tas nav viens Putins. Šis ir Krievijas karš pret Ukrainu.
Var teikt, ka sarkasms, lai gan no malas vairāk izskatās pēc politiska naivuma. Vai nav tā, ka arī mūsu politiķi, tāpat kā daudzi Rietumos, līdz šim adekvāti nenovērtēja gan Putina iespējamo rīcību, gan Krievijas sabiedrības impēriskās tieksmes?
Tās valstis, kas nenovērtēja Krieviju, nestājās NATO un Eiropas Savienībā. Lai kādi politiķi mums bija pie varas, Latvijā šie mērķi vienmēr bija skaidri.
Krievijas uzbrukums Ukrainai tagad skaidri parāda, cik šis kurss bija tālredzīgs un pareizs.
Protams, ir partijas, piemēram, Šlesera veidotā partija, kas vēl pavisam nesen mēģināja skandināt citu dziesmu – par nepieciešamību sadarboties ar Krieviju. Bet tās nav valdības partijas.
Par attieksmi pret Putinu un viņa pietuvinātajiem viss ir skaidrs – viņi ir kara noziedznieki. Bet kādai tagad jābūt attieksmei pret Krieviju kā valsti un tās sabiedrību, cilvēkiem? Te ir runa par vārdu salikumu, kas tagad atskan arvien biežāk – “kolektīvā atbildība”…
Pašlaik grūti iedomāties, ka Krievijā kaut kas varētu mainīties.
Es neticu ne revolūcijai, ne galma apvērsumam, pēc kā Krievija pēkšņi kļūtu demokrātiska, ievērotu starptautiskās tiesības un neapdraudētu kaimiņvalstis.
Līdz ar to šķiet, ka vienīgais scenārijs pašlaik ir atgriešanās pie “dzelzs priekškara”, kāds bija Aukstā kara laikā. Mēs bieži domājam – jo atvērtāka kļūst pasaule, jo mazāk iespēju, ka sāksies karš.
Taču vēsture jau rāda, ka tā tas nenotiek. Līdzīga noskaņa valdīja arī pirms Pirmā pasaules kara – parādījās dzelzceļi, cilvēki daudz ceļoja, iepazina viens otru. Taču karš bija un tas bija briesmīgs. Arī tagad mēs redzam, ka iespējas, ko dod atvērta pasaule, Krievijai nav vajadzīgas. Tā ir viņu pašu izvēle, un tā mēs, visticamāk, tuvākajā nākotnē dzīvosim.
Tomēr daļa Krievijas pilsoņu tagad acīmredzot vēlēsies doties prom no savas valsts, jo tur kļuvis nekomfortabli uzturēties – gan politisku iemeslu, gan sankciju dēļ. Latvijā ir diezgan krieviska vide, kurai mūsu politiķi ļāvuši attīstīties – pat valodu īpaši nevajag mācīties, tāpēc ir liela iespēja, ka daļa gribēs apmesties te. Ko mums darīt? Sagaidīt ar atplestām rokām?
Pašlaik vīzas tiek piešķirtas izņēmuma gadījumos, kad runa ir par ģimeņu apvienošanu vai atsevišķiem žurnālistiem, kas jau iepriekš bija kritiski pret Putina režīmu. Par robežas pilnīgu slēgšanu varētu runāt tad, ja Krievija izziņotu vai slēptā veidā cen­stos īstenot vispārēju mobilizāciju.
Skatoties daudzos video ar krievu karavīriem, kas Ukrainā nonākuši gūstā, ir viegli pamanīt, ka gandrīz neviens nav no Maskavas vai Sanktpēterburgas. Parasti tie ir kādi attāli reģioni. Skaidrs, ka, izsludinot mobilizāciju, kas skartu arī iedzīvotājus lielajās pilsētās, daudzi mēģinātu izvairīties. Viņi nav tik drosmīgi, lai protestētu Krievijā, bet bēgt viņi būs gatavi.
Mums jābūt ļoti uzmanīgiem, un te prioritāte ir Latvijas drošība.
Var izskatīt 200–300 vīzu pieteikumus, lai pārliecinātos, kas tie ir par cilvēkiem, bet masveidā šo procesu nevarēs kontrolēt.
Vai ar to vien, ja atbraukušais saka, ka viņš ir pret karu un viņam nepatīk, kā Putins rīkojas, ir pietiekami? Nesen te interneta soctīklos bija uzvirmojusi diskusija par aktrisi Čulpanu Hamatovu, kas pēc kara sākuma ieradusies Latvijā. Iepriekš viņa bija aģitējusi balsot par Putinu.
Šis ir tāds patiesības mirklis, un jāsaka – labāk vēlāk nekā nekad. Pašlaik tie nav masveida procesi, katru gadījumu vērtē drošības iestādes.
Sākumā tas vēstījums no Latvijas bija ļoti skaidrs, un 27. februārī to portālā “Delfi” pauda jūsu partijas biedre, Ārlietu ministrijas parlamentārā sekretāre Zanda Kalniņa-Lukaševica. Citēšu: “Tas, ko es gribu pateikt Krievijas sabiedrībai – ejiet uz ielas un apturiet Putinu!” Vēlāk tas, šķiet, vairs nav atkārtots, tāpēc rodas jautājums – vai nav notikušas kādas izmaiņas šajā nostājā?
Aicinājums ir palicis, bet ir kļuvis skaidrs, ka Krievijas sabiedrība tam nav gatava.
Sabiedrība ir “nozombēta”, cilvēki ir pārņēmuši Putina ideoloģiju un uzskata to par savu.
To ir skumji atzīt, bet tā tas ir. Bija gadījums, kad Kremļa propagandas kanālā viena darbiniece it kā ieskrēja studijā ar pretkara plakātu. Tas gan vairāk atgādināja inscenētu pasākumu.
Jā, runa ir par Marinu Ovsaņņikovu no Pirmā kanāla. Viņas plakātā puse teksta bija angļu valodā, radot jautājumus, kam tas īsti bija domāts – krieviem vai kādai ārzemju auditorijai. Tomēr tagad viņa ir pieņemta darbā Vācijas medijā “Die Welt”. Taču mums pašiem ir viens vēl aizdomīgāks gadījums – Krievijas žurnālists Leonīds Ragozins, kurš jau kādu laiku dzīvo Latvijā. Viņš pēdējos gados daudz rakstījis par to, cik slikts ir ukraiņu nacionālisms, meklējis tur “nacistus”, pārmetis, ka ASV ir vainīga pie Ukrainas kara, apšaubījis NATO paplašināšanu un tā tālāk. Pērn mēs viņu pieminējām rubrikā “Atmaskots”, apspriežot mēģinājumu diskreditēt zemessargu mācības Rīgā, kur Ragozins aktīvi piedalījās, izplatot šos Kremļa vēstījumus Rietumu auditorijai. Bet kā tad to visu vērtēt?
Daži to mēģina iztēloties kā vienkārši citādāku viedokli. Es domāju, ka te ir runa par apzinātu Krievijas vēstījumu izplatīšanu. Mēs katrs varam rīkoties, aicinot drošības struktūras vērtēt šādu cilvēku darbību. Es pats to esmu darījis.
Un turpinājums?
Valsts drošības dienestam ir jāveic pārbaudes. Te ir runa par precīziem Kremļa naratīviem, kurus šis cilvēks atkārto. Arī komentējot situāciju Mariupolē.
Vai aizsardzības ministrs Artis Pabriks rīkojās pareizi, aizrādot, ka tāds Ragozins nebūtu jāaicina uz interviju sabiedriskajā televīzijā?
Jebkurš var izteikt šādu aizrādījumu sabiedriskajam medijam, un Artim Pabrikam ir tādas pašas tiesības kā visiem, nevajadzētu tik sāpīgi reaģēt uz kritiku.
Jūs piekrītat tam, ko par šo gadījumu rakstīja Pabriks?
Jā, izņemot to piezīmi par sabiedrisko mediju finansējumu.
Ragozinam Latvijā ir termiņuzturēšanās atļauja, bet vai viņam vispār te ir vieta, ņemot vērā pieminētās aktivitātes?
Tieši tas ir jautājums, par ko Valsts drošības dienestiem būtu jāsniedz atzinums.
Es esmu rīkojies, citi arī ir uzdevuši šos jautājumus, gaidīsim atbildi. Tāpat būtu aktīvi jārīkojas arī citos gadījumos, ja rodas šādi jautājumi. Gan VDD, gan Valsts policija ir aicinājuši sabiedrību iesaistīties, un es ceru, ka Saeimas Nacionālās drošības komisijā viņi atskaitīsies, kā veicas ar šo darbu.
Ko mēs vispār zinām par to publiku, kas te jau iepriekš saņēmusi termiņ­uzturēšanās atļaujas? Kopā Latvijā tās izsniegtas vairāk nekā desmit tūkstošiem Krievijas pilsoņu. Vēl ap 40 tūkstošiem esot pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.
Savulaik valsts budžetā tika paredzēti papildu līdzekļi VDD, tolaik vēl Drošības policijai, lai visam šim sarakstam izietu cauri un to izvērtētu. Starp citu, tolaik jau bija daudzi ārvalstu pilsoņi, kas šīs uzturēšanās atļaujas zaudēja tieši drošības apsvērumu dēļ. Sākumā tiešām izsniegšana netika īpaši kontrolēta, jo tas bija lēmums, kas tapa finanšu krīzes laikā, lai glābtu nekustamā īpašuma tirgu, ko pircēji no Austrumiem labprāt izmantoja.
Vai tagad nebūtu īstais brīdis vēlreiz veikt šādu pārbaudi?
Noteikti!
Jautājums bez aplinkiem – vai Latvijā ir “piektā kolonna”?
Pēdējais SKDS pētījums parādīja, ka Krieviju tās karā pret Ukrainu starp krievvalodīgajiem atbalstīja 21%. Te arī atbilde.
Ko darīt?
Šis ir patiesības mirklis, kad cilvēkiem jāizšķiras, kurā pusē viņi ir – ļaunā vai labā.
Īstenībā tas pat ir labi, ka katram šobrīd jāizdara šāda izvēle. Es zinu daudzus, kas dzīvojuši tādā “pelēkajā zonā” – sak, uz mums tas neattiecas, tur lielvaras savā starpā cīnās. Nē, tā nevarēs.
Pārsteidz šis stāsts, ka daudzi nevarot izdarīt izvēli, jo Latvijā neesot pietiekami informācijas krievu valodā, atliekot tikai Kremļa propagandas kanāli. Šķiet, ka tādos krievu valodā raidošos televīzijas kanālos kā “Current Time” un iepriekš arī “Doždj” pilnvērtīgas un patiesas informācijas par karu sākotnēji bija pat vairāk nekā Latvijas vai Rietumu medijos.
Tieši tā, un Kremļa propagandas kanālu atslēgšana, ko kara pirmajā dienā izdarīja Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, bija labākais, ko varēja izdarīt. Ukraina šos kanālus slēdza jau 2014. gadā pēc Krimas okupācijas un Krievijas agresijas sākuma Austrumukrainā
Daudzi ir piemirsuši, ka Rīgas domes vēlēšanās 2020. gadā “Saskaņa” zaudēja pēc tam, kad par dažādiem pārkāpumiem darbu bija pārtraucis Pirmais Baltijas kanāls.
Tāpat Kremļa propagandas kanāli tika slēgti Moldovā, un šī valsts politiski uzreiz nostājās uz eiropeiskā ceļa. Visi šie piemēri apliecina, ka tas strādā! Dažs eksperts izsmejoši saka, ka no tā jau nekas nemainīsies, jo tāpat būs pieejams internets un citas iespējas.
Taču ir paaudze, kas pieradusi paņemt pulti, apsēsties dīvānā un skatīties, un tieši tā bieži ir Putina atbalstītāju bāze. Nesaskatu arī nekādu problēmu, ka tiek bloķētas prokremliskās interneta lapas. Žurnālistiem ir citas iespējas iegūt informāciju.
“Jaunās Vienotības” frakcija tuvākajā laikā piedāvās Saeimā grozījumus Krimināllikumā, kas paredzēs kriminālatbildību par nelegālo televīzijas iekārtu ražošanu, izplatīšanu un uzstādīšanu. Sods – brīvības atņemšana līdz diviem gadiem.
Pašlaik par to paredzēts administratīvais sods, bet es te gribētu atgādināt, ka savulaik bija tāda ļoti smaga cīņa ar narkotiskajām vielām “spaisu” un kā mēs Latvijā ar to tikām galā. Kamēr par to bija tikai administratīvais sods, cilvēki bija gatavi riskēt, taču, tiklīdz ieviesa kriminālatbildību, viss beidzās.
Es tomēr atgriezīšos pie šīs tēzes – “katram jāizšķiras, kurā pusē viņi ir – ļaunā vai labā”. Pieņemsim, ka kāds turpina atbalstīt Krieviju un Putinu, viņam ir tāda pozīcija, bet nekādas aktīvas darbības pašlaik netiek veiktas. Ko tālāk darīt?
Pirmkārt, piefiksēt. Ir jāsaprot un jāpārvalda drošības situācija valstī. Tāpēc mums ir trīs drošības dienesti, no kuriem VDD, protams, šajā jautājumā ir svarīgākā loma.
Mēs pēdējās nedēļās dzirdam stāstus par sabojātām ukraiņu bēgļu automašīnām, arī Ukrainas atbalsta plakātiem, uz kuriem uzrakstīts “Z” burts un tamlīdzīgi. Policija tikai ziņo, ka sākts kriminālprocess, bet tālāk?
Ir ierosināti kriminālprocesi un ir arī aizturētie. Pret šiem cilvēkiem jāvēršas ar visu likuma bardzību.
Acīmredzot sabiedrība gaida rezultātus, kuri būtu redzami, ne tikai uzskaitīti kaut kādās sausās atskaitēs. Mums it kā ir iekšlietu ministre, kura, stājoties amatā, pasludināja cīņu pret naida noziegumiem kā vienu no savām prioritātēm. Vai arī šis ir kāds cita veida naids?
Protams, šie ir naida noziegumi.
Kāpēc tādas politiskas bailes ikreiz, kad sākas runas par okupācijas pieminekļa nojaukšanu Pārdaugavā? Vai tiešām pēc Ukrainā notikušā vēl ir kādas ilūzijas, ka mūsu darbības ar šo pieminekli kaut kā ietekmēs Putina lēmumus?
Apstākļi ir mainījušies. Krievija ir agresorvalsts, kas īsteno genocīdu pret ukraiņu tautu.
Arī Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele ir teikusi, ka tas ir pietiekams iemesls, lai pārskatītu iepriekš noslēgto Latvijas–Krievijas līgumu, kas attiecas uz šo pieminekli.
Tagad Tieslietu ministrija ir sagatavojusi ziņojumu, kas vispirms tiks skatīts valdībā, bet pēc tam – Saeimā, kur arī lemsim. Tātad jātiek skaidrībā, ko mēs darām – pārvietojam, kā to Tallinā izdarīja igauņi, mainām statusu un pārsaucam, daļēji demontējam… Es savulaik aizstāvēju ideju, ka piemineklis jānodod Okupācijas muzejam, bet tas bija sen.
Ja nebūtu dīvaini nosaukt par okupācijas pieminekli un atstāt visu, kā ir. Kurā pasaules pilsētā vēl ir tāda veida piemineklis, kas veltīts valsts okupācijai?
Tāda ideja bija agrāk, tagad, iespējams, ir vajadzīgs cits lēmums, jo situācija mainās. Sagaidīsim Tieslietu ministrijas ieteikumus un rīkosimies.
Latvijas Krievu savienība – prokremliska partija, kuras līdere Tatjana Ždanoka ne tikai atbalstījusi Krievijas agresīvo politiku, bet pati tajā piedalījusies, braucot uz tā saukto referendumu Krimā 2014. gada martā, tagad izplatot Kremļa vēstījumus par Ukrainas apspiesto Donbasu, kas drīz pēc tam kļuva par oficiāli deklarēto iebrukuma iemeslu. Ko ar to visu darīt?
Ja tur ir cilvēki, kas pārkāpj likumu, tad pret viņiem vajag vērsties.
Bet politiski?
Nē, nu kā politiski… Tāpēc ir likums, atbilstoši kuram vērtēt darbības.
Un kā vērtēt “Saskaņu”, kas pēkšņi mainījusi pozīciju un nosodījusi Krieviju?
No viņu puses tas bija diezgan negaidīts un drosmīgs solis, kas laikam ietekmējis arī partijas reitingu.
Vai tas nozīmē, ka jūs tagad būtu gatavi viņus ņemt koalīcijā? Savulaik tāda ideja aktīvi tika virzīta arī no dažu “Vienotības” politiķu puses.
Es ļoti šaubos. Vēl jau laiks parādīs, cik šis viedoklis ir noturīgs. Bet viņi sevi dēvē par sociāldemokrātiem, tā ka politiski nekādi domubiedri mēs tāpat nevarētu būt.