Vai Latvijas zemniekiem ir cerības uz godīgu konkurenci?

(26.03.2009.) Daudzus Latvijas iedzīvotājus uztrauc mūsu valsts lauksaimniecības nākotne, tostarp arī acīmredzami nevienlīdzīgie Eiropas Savienības (ES) tiešie atbalsta maksājumi dažādu valstu zemniekiem. Vai pastāv iespējas situāciju mainīt un pārskatīt maksājumu aprēķināšanas kārtību, kā arī cik ilgā laikā tas būtu iespējams – tie ir jautājumi, uz kuriem atbildes vēlas saņemt ne tikai lauksaimniecībā nodarbinātie, bet arī tie, kurus uztrauc lauksaimniecības nākotne Latvijā.

Eiropas Savienības Kopējā lauksaimniecības politika (KLP), kāda tā ir šobrīd, tapa 2003.gadā. Šīs politikas pamatā ir pāreja uz tiešā atbalsta principiem, kad atbalsta apjomu nosaka, piesaistot to apsaimniekotajai platībai, nevis saražotās produkcijas daudzumam. Parakstot iestāšanās līgumu ES, Latvija vienojās ar savienības „vecajām” dalībvalstīm par tiešo maksājumu aprēķināšanas un izmaksas mehānismiem. Aprēķiniem par pamatu tika ņemti neveiksmīgā 1998.gada dati, kad tā dēvētā references ražība, atbilstoši Latvijas lauksaimnieku iesniegtajiem ražības rādītājiem, bija 2,5 tonnas no hektāra. References ražībai bija būtiska ietekme uz kopējo atbalsta summu un šis ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ tiešie atbalsta maksājumi Latvijas lauksaimniekiem ir paši zemākie ES. Jāpiebilst, ka „vecajām” dalībvalstīm aprēķini tika veikti, izmantojot astoņdesmito gadu beigu datus, kad to lauksaimniecība atradās „uz viļņa”.

Atbilstoši izmaksu plāna iecerēm, ES vienotās platības maksājumi ar katru gadu palielinās par 5%, un 2013.gadā tiem jāsasniedz līmenis, kāds tas vidēji bija ES „vecajās” dalībvalstīs 2004. gadā. Tomēr tā kā aprēķini ir balstīti uz formulu, kurā par pamatu ņemti 1998.gada dati, kad vēl sliktāka references ražība par Latviju bija tikai Igaunijai, atšķirības starp ES atbalstu Latvijas lauksaimniekiem un atbalstu citu „jauno” dalībvalstu zemniekiem turpina pieaugt. Pieci procenti no lielākas summas ir vairāk, nekā pieci procenti no mazākas. Virkne valstu iestāšanās ES līgumos ir arī panākušas tiesības saviem lauksaimniekiem piešķirt papildus ES līdzekļiem lielākus atbalsta maksājumus, nekā Latvija, tamdēļ kopaina ir bēdīga. 

Piemēram, 2007.gadā ES vienotais platībmaksājums Latvijā bija 37,84 eiro par hektāru, kamēr mūsu kaimiņi Igaunijā un Lietuvā saņēma attiecīgi 50,63 un 57,41 eiro par hektāru. Jāpiebilst, ka lielāki maksājumi Igaunijā, neraugoties uz nedaudz zemāku references ražību, ir skaidrojami ar to, ka summa, kas tiek piešķirta kādai ES valstij, ir konstanta, kamēr atbalstam pieteikto platību lielums – mainīgs. Maksājumi katrai konkrētai saimniecībai tiek aprēķināti, vienkārši izdalot summu pa saimniecībām. Šī iemesla dēļ vienmēr esmu uzskatījis šo metodi par, maigi izsakoties, ne gluži taisnīgu. Atbalstu viedokli, ka par reāli apsaimniekotām zemēm ir nepieciešami ievērojami lielāki atbalsta maksājumi, nekā par platībām, kur ar Dievu uz pusēm tiek nopļauta zāle.

Ne visai spoži šajā ziņā klājas arī abām pašām jaunākajām ES dalībvalstīm. Rumānijā atbalsta maksājums 2007.gadā bija 50,55, bet Bulgārijā – 53,10 eiro/ha. Starp jaunajām dalībvalstīm tālāk šajā sarakstā seko Slovākija – 75,37 un Polija – 79, 92 eiro/ha, bet Čehija ar 102,45 un Ungārija ar 105,52 eiro/ha ir pirmās, kuras pārsniedz trīsciparu skaitļa robežas. „Vecajās” dalībvalstīs šie skaitļi ir ievērojami lielāki. Piemēram, Somijā 226,26, Zviedrijā 227,00, bet Lielbritānijā 257,04 eiro/ha. Tomēr par „solidaritāti” Eiropas Savienība vēl uzskatamāk liecina tiešie maksājumi Īrijas (290,46 eiro/ha), Luksemburgas (299,78 eiro/ha), Vācijas (340,17 eiro/ha), Dānijas (368,60 eiro/ha), Beļģijas (418,25 eiro/ha) un jo īpaši Itālijas (445,17 eiro/ha) zemniekiem.

Šiem skaitļiem ir maz saistības ar politiķu runās bieži piesauktajiem vienlīdzīgas konkurences apstākļiem visām ES dalībvalstīm, jo šajā jūtīgajā sfērā katrs ir pats par sevi, bet Latvijas lauksaimnieku interešu pārstāvēšana ES, ar kuru nodarbojas Zemkopības ministrija, pēdējos septiņus gadus ir aprobežojusies ar klātesamības efektu. Tā kā lemšana par lauksaimniecības politiku šobrīd ir tikai dalībvalstu kompetencē, nav daudz cerību, ka šajā ES finanšu ciklā līdz 2013. gadam kaut kas būtisks varētu mainīties, tomēr pastāv iespējas panākt kopējās lauksaimniecības politikas izmaiņas par labu Latvijai pēc šī gada. Savukārt spriešana par to, kāda būs šī politika, sāksies jau tuvāko mēnešu laikā.

Ļoti būtisks faktors ir arī Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanas. 2010. vai 2011. gadā varētu stāties spēkā Lisabonas līgums, un tad arī lauksaimniecības budžeta apstiprināšanai būs nepieciešama Eiropas Parlamenta piekrišana. Tāpat Eiropas parlamentāriešiem būs iespējas ieviest savas izmaiņas finanšu plānos. Līdz ar to ir ļoti svarīgi, lai Latviju EP vadošajās frakcijās pārstāvētu politiķi, kuri orientējas kā finanšu jautājumos, tā arī spēj aizstāvēt savas valsts intereses. Nav zināms, cik lielā mērā jaunās Kopējās lauksaimniecības politikas izstrādei ir gatavi mūsu ierēdņi, tādēļ Eiropas Parlaments, kuram šobrīd nav lemšanas tiesību par lauksaimnieku budžetu, nākotnē var izrādīties pēdējais bastions kaujā par Latvijas lauksaimniecības saglabāšanu. 

Vienotā platību maksājuma starp ES dalībvalstīm salīdzinājums (2007. gads)

* Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā sniegtie dati

Vienoto maksājumu shēmas galvenais mērķis ir nodrošināt lauksaimniekiem lielāku ieņēmumu stabilitāti. Lauksaimnieki var izvēlēties, ko ražot, un saņemt to pašu atbalsta summu neatkarīgi no saražotā daudzuma, tādējādi izmantojot iespēju pielāgoties pieprasījumam. Atbalsta lielumu nosaka, veicot aprēķinu, kura pamatā ir maksājumi, kas saņemti noteiktā periodā (vēsturiskais modelis) vai to hektāru skaits lauksaimnieka īpašumā pirmajā gadā pēc vienotā maksājuma shēmas ieviešanas, par kurām lauksaimnieks ir tiesīgs saņemt minēto maksājumu (reģionālais modelis).

Vienotā platībmaksājuma shēma ir pieejama jaunajām dalībvalstīm, no kurām desmit to ir ieviesušas. Tajā paredzēts, ka līdz brīdim, kad konkurence valsts mērogā sasniegs pievienošanās līgumā noteikto, veic vienotas summas maksājumus par maksājuma piešķiršanas prasībām atbilstošās lauksaimniecības zemes hektāru skaitu.

Ainars Latkovskis