Vai diviem latviešiem vienmēr nepieciešamas trīs partijas?

(17.08.2009.) Pašvaldību un Eiropas parlamenta vēlēšanu rezultāti liecina, ka kreisajiem politiskajiem spēkiem un atsevišķiem klajiem populistiem ir izdevies gūt labus panākumus vēlēšanās, lielā mērā pateicoties savai vienotībai un nacionāli orientēto labējo partiju sašķeltībai. Šo faktu nav iespējams neņemt vērā, domājot par to, kas notiks ar Latviju pēc nākošā gada nogalē gaidāmajām 10. Saeimas vēlēšanām.
Tāpat nedrīkst aizmirst, ka nacionālo partiju sašķeltības pamatā ir iemesli, kuru dēļ sabiedrības uzticība politiķiem ir ļoti zema. Diemžēl jāatzīst, ka lielākā daļa Latvijas politisko partiju faktiski ir tā dēvētie politbiznesa projekti, kuru uzraugu vai īpašnieku reālās intereses ievērojami atšķiras no programmās rakstītā un vēlētājiem solītā. Negodīga politika, savtīgums, korupcija un princips „pēc mums kaut vai grēku plūdi”, ir šo partiju aktivitāšu neatņemama sastāvdaļa. Ne mazsvarīgas ir arī personiskās ambīcijas, kuru dēļ Latvijas iekšpolitikā notikusi no viena vien šķelšanās un pārgrupēšanās. Nav jābrīnās, ka – kā liecina jaunākās aptaujas, esošo partiju sistēmu par sliktu uzskata 74,3% Latvijas iedzīvotāju.
Vienlaikus jebkurš vidusskolnieks pateiks, ka politikai ir jābūt nevis ekonomisko interešu un ambīciju apmierināšanas lauciņam, bet gan ideju svastarpējai cīņai. Tieši tāpat visiem ir zināms, ka „īsta” politiskā partija ir organizācija, kurā var līdzdarboties ikviens interesents, taču ikdienā šie principi reti tiek ievēroti. Faktiski ilgus gadus pie varas bijušās politiskās elites praktiskā rīcība ir novedusi gan pie valsts ekonomiskā sabrukuma, gan pie iedzīvotāju neticības jebkuriem politiskajiem spēkiem, tostarp arī tiem, kuri iestājas par godīgiem un pārskatāmiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem.
Vienīgā sabiedrības vairākumam pieņemamā izeja no situācijas ir godīgu politiku atbalstošo nacionālo politisko spēku konsolidācija. Par noteicošajām šajā ceļā ir jākļūst nevis programmās iekļautajām, bet reālajām partiju un politiķu vērtībām – vispirms jau godīgumam un gatavībai strādāt valsts un pašvaldību iedzīvotāju, nevis savas vai kādu maizes tēvu kabatas labā, kā arī patiesai, nevis tikai skaisti deklarētai pārliecībai par Latviju kā latviešu nacionālo valsti. Uz šādiem principiem balstītai politisko spēku apvienībai būs visas iespējas pierādīt, ka ilgus gadus iekšpolitikā valdījušie standarti ir nepareizi pašos pamatos, kā arī novērst Latvijas valstiskumam nelabvēlīgu un atklāti savtīgu vai populistisku politiķu nākšanu pie varas.
Par to, kuriem spēkiem vajadzētu iekļauties šādā apvienībā, var pastāvēt dažādi viedokļi, taču es personiski redzu tajā vietu „Jaunajam laikam”, Pilsoniskajai Savienībai, „Sabiedrībai citai politikai”, kā arī „Visu Latvijai” un Libertas.lv. Tāpat nešaubos, ka daudzās pašvaldībās ir ne mazums vietējo politiķu, kuru uzskati un līdzšinējā darbība pilnībā atbilst priekšstatiem par godīgu nacionālo politiku, un kuri nekāda veidā nav saistīti ar viņu pārstāvēto partiju vadību apšaubāmajiem tikumiem. Nedomāju, ka viņiem būtu jāpaliek aiz durvīm tikai „nepareizās” politiskās piederības dēļ.
Šādai apvienībai būs daudz priekšrocību. Sākot ar jau pieminēto virzību uz godīgu un eiropeisku Latvijas politisko virtuvi, kā arī nacionālo vērtību atkal iecelšanu tām atbilstošā vietā, un beidzot ar lēmumu pieņēmēju skaita palielināšanu visos līmeņos. Tikai no mums pašiem tagad ir atkarīgs, vai diviem latviešiem vienmēr nepieciešamas trīs politiskās partijas, vai arī trīs latvieši valsts nākotnes vārdā tomēr ir spējīgi apvienoties vienā partijā.

Ainars Latkovskis