Kurš pūta nekustamo īpašumu cenu burbuli?

12.01.2010. Viens no jautājumiem, kurš pašlaik nešaubīgi nodarbina daudzu Latvijas iedzīvotāju prātus, skan – kādēļ tieši Latvija tik smagi cietusi no globālās ekonomiskās krīzes? Atbilde uz šo jautājumu ir samērā vienkārša – mūsu ekonomiskās neveiksmes ir „trekno gadu” rīcības sekas, pie kam šīs sekas izraisīja konkrēti cilvēki, izmantojot savu politisko varu sev izdevīgu īstermiņa lēmumu pieņemšanai, bet vēl biežāk – sev neizdevīgu, taču valstij nepieciešamu lēmumu nepieņemšanai.
Piemēram, neraugoties uz skaļajiem brīdinājumiem par to, ka tolaik īstenotais ekonomiskais kurss, pieļaujot nekustamo īpašumu cenu burbuļa briešanu, beigsies ar krahu, toreizējā valsts vadība nedarīja pilnīgi neko, lai šo katastrofu novērstu. Ir tikai divas iespējas, kādēļ notikumi attīstījās pēc sliktākā scenārija – vai nu lielākā daļa Latvijas Republikas ministru bija saviem amatiem absolūti neatbilstoši cilvēki, kuri pilnībā neorientējas makroekonomiskajos procesos, vai arī nekādi soļi netika sperti savtīgu interešu dēļ.
Lai arī manā rīcībā esošā informācija nav pilnīga, es atļaušos izteikt apgalvojumu, ka dominēja tieši pēdējais iemesls. Virkne ar tolaik pie varas esošajām partijām cieši saistītu cilvēku un pat šo partiju aktīvi biedri darīja visu iespējamo, lai nekustamo īpašumu cenu burbulis turpinātos iespējami ilgāk. Tieši vai pastarpināti, bet šie cilvēki bija ieguldījuši ievērojamus līdzekļus spekulācijās ar nekustamo īpašumu (zemes platībās, dzīvokļos, jaunbūvēs) un izmantoja savu ietekmi, lai ieguldījumus atgūtu ar uzviju. Būtībā ieceres par ekonomikas atgriešanu normālās sliedēs vai nekustamo īpašumu darījumu aplikšanu ar nodokļiem tika noraidītas „līdz brīdim”, kamēr tiks pabeigts vispirms viens, tad vēl viens un tad vēl daži vērienīgi spekulatīvi darījumi, līdz kļuva daudzkārt par vēlu.
Protams, ļoti nozīmīgu artavu notiekošajā ieguldīja arī banku sektors, kura alkatība sabrukumu padziļināja vēl vairāk, taču ja ne apturēt, tad vismaz mazināt katastrofu varēja politisks lēmums par ekonomiskā kursa maiņu, kurš netika pieņemts vairāku tobrīd pie varas esošo partiju politiķu nostājas dēļ. (Laikā, kad ieņēmu īpašu uzdevumu ministra posteni Latvijas valdībā vairākkārt biju liecinieks tam, ka jau tolaik – 2005. gadā un 2006. gada sākumā – divu politisko partiju – LPP/LC un Tautas partijas – ministri valdības sēžu laikā kategoriski atsacījās apspriest brīdinājumus par gaidāmo ekonomikas pārkaršanu.) Šobrīd arī atklājas aizvien vairāk faktu, kuri tieši vai netieši liecina par virknes politiķu ieinteresētību turpināt „karsēt” ekonomiku.
Viens visai spilgts piemērs ir nesen izskanējusī informācija par ekspremjera Valda Birkava (LC/LPP) visai apšaubāmo darījumu ar valstij piederošo Latvijas Hipotēku un Zemes banku (LHZB). Jāatgādina, ka 2006. gada pavasarī banka izsniedza V.Birkavam pārspīlētu kredītu 3,2 miljonu eiro apmērā četru zemes gabalu iegādei Rēzeknes novada Čornajas pagastā. Ekspremjeram, kurš, visticamāk, izmantoja savu politisko ietekmi cita cilvēka interesēs, darbodamies kā starpnieks, šis „darījums” gan beidzās ar paša īpašumu apķīlāšanu, bet valstij tas beigsies ar ievērojamiem zaudējumiem.
Vienlaikus konkrētais gadījums uzskatāmi parāda sviras, ar kuru palīdzību tika uzturēts nekustamo īpašumu cenu burbulis. Tajā pašā laikā LHZB (kas tomēr ir valsts banka, nevis ārvalstu komercbanka) atsakās sniegt informāciju par to, kādi vēl aktīvie politiķi un ar tiem saistīti uzņēmumi rīkojušies līdzīgām metodēm. Pēc neoficiālas informācijas, šādu politiķu ir krietns desmits, taču oficiālu apstiprinājumu šīm aizdomām būs iespējams iegūt vien tad, kad savas saistības nespēs pildīt vēl citi ekonomikas „karsētāji”. Tajā pašā laikā „veiksminieku”, kuri savus projektus paspējuši realizēt, lai arī uz visas sabiedrības rēķina (nepieļaujot savlaicīgu valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanu), diemžēl ir krietni vairāk nekā to, kuri nav paspējuši laikus izkāpt no šī vilciena. Protams, ne visi un vienmēr, taču krietna daļa šo cilvēku ir krietni pacentušies, lai Latvijas tautsaimniecība šobrīd atrastos pamatīgā krīzē, un to nevajadzētu aizmirst, kad nākamreiz radīsies vēlēšanās noskaidrot kāda problēmu vaininieka vārdu.

Ainars Latkovskis