Kooperācija – efektīvākais veids Latvijas tautsaimniecības atdzimšanai

A. Latkovskis (Saeimas deputāts, „Vienotība”).

05.06.2010. Viena no šī brīža aktuālākajām tēmām ir jautājums par to, kā panākt Latvijas ekonomisko atdzimšanu. Kas darāms, lai sabiedrība kopumā un katrs Latvijas darba spējīgais iedzīvotājs atsevišķi spētu realizēt savu ekonomisko potenciālu? Priekšlikumi izskan visdažādākie, taču ļoti reti tiek runāts par tādām uzņēmējdarbības formām kā kooperatīvi un krājaizdevu sabiedrības jeb vienā vārdā – par kooperāciju. Tajā pašā laikā tieši kooperācija un krājaizdevu sabiedrību darbība bija latviešu saimniecisko panākumu pamats 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, tai bija ļoti liela loma tā dēvētajā pirmskara Latvijā.
Piemēram, pirmās Latvijas Republikas laikā mūsu valstī darbojās ap 600 krājaizdevu sabiedrību. Šo sabiedrību biedri paši izlēma, kādās uzņēmējdarbības jomās ieguldīt kopējos līdzekļus, un ne mazākajā mērā nebija atkarīgi no ārvalstu banku labvēlības vai plāniem, kā tas notiek šodien. Pašlaik Latvijā ir tikai vairāk nekā 30 krājaizdevu sabiedrību, arī to kapitāli ir niecīgi, salīdzinot ar banku kapitāliem, tā kā šai jomai ir milzu izaugsmes iespējas.
Šobrīd kooperatīvi darbojas galvenokārt lauksaimniecības nozarē, un to priekšrocības ir acīmredzamas. Tā kooperatīvi pieder pašiem zemniekiem, kuri paši var kontrolēt to darbību un kooperatīvo sabiedrību mērķis ir nevis gūt peļņu no lauksaimniekiem, bet dot viņiem attīstības iespējas. Kooperatīvu darbībā nepastāv risks, ka attīstībā ieguldītie līdzekļi var nonākt ārvalstnieku rokās, visas izmaksas un arī ienākumi tiek godīgi sadalīti starp īpašniekiem, kooperācijā ir nepieciešami gan lielie, gan mazie zemnieki, utt. Tāpat mazsvarīgi nav tas, ka visi kooperatīvu biedri ir līdztiesīgi – katram no tiem ir viena balss.
Visas šīs priekšrocības ļauj kooperatīviem ļoti sekmīgi konkurēt ar nozares uzņēmumiem, lielākā kuru daļa pieder ārvalstniekiem, un ja reiz tā, tad likumsakarīgs ir jautājums – kādēļ uzņēmējdarbības modelis, kas sevi sekmīgi pierādījis vienā saimnieciskās dzīves sfērā, neizplatās, vai labākajā gadījumā izplatās ļoti lēnam, arī citas jomās? Apgalvojums, ka kooperatīvi tie paši kolhozi vien ir, tikai mūsdienīgākā formā, neiztur nekādu kritiku – tas ir balstīts tikai uz informācijas trūkumu. Galvenās problēmas, pēc visa spriežot, ir reāla atbalsta trūkums likumdošanā, kā arī lielo pārstādes uzņēmumu, importētāju un finanšu sektora lobiji, kuri cenšas saglabāt līdzšinējo, kooperatīviem ne īpaši labvēlīgo vidi. Pats esmu piedalījies sanāksmēs, kur lielo pārstrādes uzņēmumu vadītāji cenšas pārliecināt politiķus mainīt likumdošanu par sliktu kooperatīviem.
Piemēram, ļoti bieži, izstrādājot kādu normatīvo dokumentu, tiek aizmirsts par kooperatīviem kā vienu no uzņēmējdarbības veidiem, kas savukārt noved pie tā, ka dažādas atļaujas vai licences var saņemt tikai komersanti. Rezultātā kooperatīvu darbība tiek jūtami ierobežota, vai gadījumā, ja kooperatīvi kļūs par jūtamiem citu ekonomikas nozaru dalībniekiem nākotnē – tiks ierobežota.
Manuprāt, Latvijā ir nepieciešams skaidri pateikt, ka nevis lielsaimniecības un lielie uzņēmumi, bet gan kooperatīvi šī vārda labākajā nozīmē ir ja ne visa nacionālās ekonomikas nākotne, tad ļoti būtisks tās elements. Līdz ar to kooperācijai dažādās uzņēmējdarbības sfērās, ne tikai lauksaimniecībā, ir jāsniedz atbalsts valsts mērogā, izstrādājot atbilstošu un skaidru likumdošanu, nepieciešamības gadījumā sniedzot finanšu garantijas, utt.
Ir arī vēl viens ļoti svarīgs elements. Izklausās nedaudz dīvaini, taču tieši kooperatīvi ir tie, kas ļāvuši tādām valstīm kā Šveice vai Francija saglabāt tradicionālo lauku vidi un savus nacionālos elementus. Ne tikai pateicoties subsīdijām, bet arī veiksmīgai kooperācijai ne tikai šajās, bet arī daudzās citās Eiropas valstīs turpina pastāvēt lauksaimniecība ar visām nacionālajām tradīcijām. Latvijā, kur lauku vide, „pateicoties” iepriekšējo gadu nesaprātīgajiem lēmumiem, ir strauji degradēta, tas ir nepieciešams vairāk, nekā jebkad agrāk.