KNAB jābūt neatkarīgai un profesionālai izmeklēšanas iestādei

A. Latkovskis, Saeimas deputāts, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs

15.05.2011. Jau ilgāku laiku preses un sabiedrības uzmanības lokā atrodas konflikts starp Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāju Normundu Vilnīti un viņa vietniekiem Jutu Strīķi un Alvi Vilku, kā arī lielāko daļu biroja darbinieku. Konflikts, kura pamatā ir radikāli atšķirīgi priekšstati par biroja nākotnes attīstību, ir tālu pārsniedzis šīs iestādes robežas. Izveidojusies situācija, kurai ir nepieciešams atrast risinājumu, pie tam tādu, kas būtu derīgs ļoti ilgam laika posmam.
Uzreiz apbēdināšu tos, kuri cer uz KNAB likvidēšanu. Apgalvojumi, ka KNAB vadības domstarpību dēļ ir zaudējis savu kapacitāti un pārstājis nodarboties ar tiešo pienākumu pildīšanu par laimi neatbilst patiesībai. Lai kā tas arī nepatiktu atsevišķiem politiķiem un, ja iespējams tā teikt, politikai pietuvinātām personām, vadības strīdi KNAB praktisko darbu tikpat kā neietekmē, un birojs joprojām ir faktiski vienīgā izmeklēšanas iestāde Latvijā, kura nebaidās ķerties klāt „lielajām zivīm”. Pietiek pieminēt Vaškeviča vai „Latvenergo” lietas.
Kas attiecas uz juridiskajiem aspektiem, tad plaši izplatīts ir viedoklis, ka esošajā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā iekļautais regulējums nav pietiekams, lai nodrošinātu KNAB, tostarp biroja priekšnieka, pilnvērtīgu pārraudzību no izpildvaras puses, jo netiek skaidri regulēta Ministru prezidenta disciplinārvaras esība un tās robežas attiecībā uz KNAB priekšnieku. Tāpat likumā nav noteikta disciplinārsodu KNAB priekšniekam piemērošanas kārtība, un līdz ar to biroja vadītājs izpildvaras lēmumus un rīkojumus var vienkārši ignorēt, kas arī tiek darīts. Attiecīgi tiek piedāvāts likumīgā ceļā palielināt premjerministra pilnvaras, lai izbeigtu šo anarhiju.
Tomēr tā ir tikai medaļas viena puse. Ja atceramies, tad premjera Aigara Kalvīša laikā situācija bija daļēji līdzīga. A. Kalvītis, gan pavisam citu motīvu vadīts, centās panākt KNAB toreizējā vadītāja Alekseja Loskutova atstādināšanu, taču tas nebija iespējams līdz brīdim, kamēr nekļuva zināms, ka pāris biroja darbinieku piesavinājušies kā lietišķos pierādījumus glabāto naudu jeb vienkārši sakot - apzagušies. Tikai un vienīgi šis fakts kļuva par formālo iemeslu A. Loskutova atstādināšanai no amata.
Šobrīd situācija ir tāda, ka esošais KNAB vadītājs N. Vilnītis ar savām darbībām cenšas bremzēt biroja tālāku attīstību. Apgalvojums par nepieciešamību aktivizēt biroja darbību reģionos nav pamatots tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šajā gadījumā visi ceļi gandrīz vienmēr tāpat ved uz Rīgu, un tieši Rīgā, kas ir Latvijas finanšu galvaspilsēta, notiek absolūtais vairākums KNAB kompetencē esošo likumpārkāpumu. Centieni pārcelt biroja galvenās aktivitātes uz valsts reģioniem faktiski ir mēģinājums panākt, ka lielo „zivju” vietā tiek tvarstītas vien sīkas „zivteles”.
Vēlme nepieļaut šādu notikumu attīstību, protams, ir loģiska, taču tajā pašā laikā tiesiskā valstī nedrīkst pastāvēt situācija, kad likums reizi no reizes tiek mainīts, pielāgojot to konkrētām personālijām. Likums tieši tādēļ ir likums, ka tam jābūt universālam un jāstāv pāri politiskajām un individuālajām interesēm. Īpaši svarīgi tas ir attiecībā uz KNAB, jo biroja pārziņā atrodas, piemēram, politisko partiju finanšu kontrole. Ja tiek palielinātas premjerministra pilnvaras pārraudzīt KNAB darbību, tad attiecīgi samazinās biroja autonomija. Cik daudz būs tādu KNAB vadītāju, kuri uzdrošināsies norādīt, ka viņu tiešā priekšnieka vadītais politiskais spēks pārkāpis likumu par partiju finansēšanu, ja šādi pārkāpumi tiks atrasti?
Izeja no strupceļa ir skaidru profesionālo kritēriju un prasību KNAB vadītājam izstrādāšana, kā arī biroja autonomijas nostiprināšana, tostarp Satversmē. Savukārt, kas attiecās uz N. Vilnīti, tad jautājums par viņa atbilstību amatam ir jāizvērtē ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera vadītajai komisijai. Pēc tam, kad šis vērtējums tiks sniegts, par KNAB vadītāja atstādināšanu vai palikšanu amata jālemj Saeimai, kura vienīgā ir tiesīga pieņemt šādu lēmumu. Tomēr, lai kāds arī nebūtu Saeimas lēmums, jautājumi par skaidriem kritērijiem un KNAB autonomiju nedrīkst tikt atlikti „līdz nākošajai reizei”, tos nepieciešams izskatīt jebkurā gadījumā.