Latkovskis: Bažas par drošību būs vienmēr

27.03.2013., Latvijas Vēstnesis

 
„Drošība un samērīgums kļuvuši par atslēgas vārdiem situācijā, kad atkal uzvirmo sabiedrību šķeļošas aktivitātes, bet vairāki tiesību akti raisījuši bažas par policejiskas kārtības iedibināšanos. Drošības institūti pilda savas funkcijas un demokrātiskā valstī atrodas parlamentārā kontrolē, mierina Ainars Latkovskis, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs.

 
Saistībā ar incidentu pie Brīvības pieminekļa 16.marta atceres pasākumā Nacionālā apvienība izteicās par iekšlietu ministra Riharda Kozlovska demisijas pieprasīšanu, ko vēlāk atsauca. Kāds ir jūsu viedoklis par ministra atbildību notikušajā?
Domāju, ministra vaina te ir tuvu nullei. Atbildība par divu savstarpēji nesavienojamu pasākumu norisi vienlaikus, turklāt atļaujot lietot skaļruņus, pilnībā gulstas uz Rīgas domi.
Iekšlietu ministra vietā es būtu lūdzis Drošības policiju veikt papildu pārbaudi. Interesanti, ka iepriekšējos gados Rīgas dome šajā datumā aizliedza jebkādus pasākumus pie Brīvības pieminekļa, bet šoreiz piekrita uzreiz un visam. Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, bet viss notikušais vedina domāt, ka, iespējams, dažas labs šajā valstī vai ārpus tās nav bijis ieinteresēts, lai šis pasākums noritētu mierīgi. Te ir darbs Drošības policijai.
Martā Saeima pieņēma likumu "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli", aizvietojot līdzšinējo likumu "Par izņēmuma stāvokli". Kāda ir jaunā likuma būtība? Ar ko tas būs labāks par iepriekšējo?
Būtība jau ir palikusi tā pati, kas līdz šim, taču līdzšinējais likums vairs neatbilda mūsdienu prasībām – ne attiecībā uz darbību dabas katastrofu gadījumos, ne arī saistībā ar Latvijas atrašanos ES un NATO, kur nepieciešami citi, savstarpēji saskaņoti sadarbības un rīcības scenāriji.
Ir pausts satraukums par jaunajā likumā noteiktajām valsts institūciju tiesībām ārkārtas situācijās veikt visai plašus piespiedu pasākumus un ierobežojumus - pārņemt turējumā fizisko un juridisko personu īpašumu, kontrolēt korespondenci, izbeigt plašsaziņas līdzekļu darbību.
Te tiešām ir runa par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli, kam nepieciešams atbilstošs likums. Varu noteikti apliecināt, ka, skatot šo likumu, mūsu komisija pārliecinājās – tas pilnībā atbilst labas prakses vadlīnijām, ko noteikusi ANO Cilvēktiesību komiteja. Likumu pieņemot, esam skatījušies arī, lai tas atbilst līdzīgiem piemēriem ES un NATO valstīs. Tas neatšķiras no citu demokrātisko rietumvalstu likumiem par ārkārtas situācijām.
Jā, ja Latvija piedzīvotu, piemēram, militāru iebrukumu, ir paredzēti zināmi ierobežojumi, kurus valdība var īstenot, taču likumā iestrādāts arī drošības vārsts - tā izpildes kontroli nodrošina Saeima. Ministru kabineta lēmumi ir jāapstiprina parlamentam. Līdz šim tas attiecās tikai uz izņēmuma stāvokli, bet tagad – arī uz ārkārtas situāciju. Likumprojekta izstrādē bija iesaistītas nevalstiskās organizācijas, un arī patlaban par to neesam saņēmuši nekādas pretenzijas. Bažas par valdības tiesībām ārkārtas stāvoklī pastāv jebkurā valstī. Turklāt – arī par to, vai šīs tiesības ir pietiekamas.
Satraukumu par parlamentāro kontroli un valsts iejaukšanās samērīgumu nupat izraisīja arī Satversmes aizsardzības biroja rosinātie grozījumi Zinātniskās darbības likumā, kas paredzēja drošības iestādēm dot tiesības apturēt zinātniskos pētījumus, ja tajos saskata apdraudējumu valsts drošībai. Grozījumus Valsts prezidents nodeva atkārtotai caurlūkošanai.
Likumu Saeima 14.februārī ir jau pieņēmusi bez Satversmes aizsardzības biroja rosinātajām izmaiņām. Kļūda bija, ka drošības iestāde grozījumu priekšlikumus iesniedza īsi pirms trešā lasījuma, neatstājot pietiekamas iespējas diskusijai. Turklāt šo jautājumu skatīja Izglītības un kultūras komisija, un tai, kā to atzina arī komisijas vadītāja, pietrūka pieredzes specifiskās normas izskatīšanai. Savukārt drošības iestādēm nebija prakses šādu grozījumu piedāvāšanā.
Vai līdzīgas problēmas ar drošības iestāžu līdzdalību likumdošanā bijušas arī iepriekš?
Vismaz attiecībā uz mūsu komisiju - nē. Mums šajā jomā ir pieredze, lielākajai daļai komisijas deputātu ir visaugstākā līmeņa pielaide klasificētai informācijai un līdz ar to - visas iespējas savlaicīgi uzzināt nepieciešamo par izskatāmajiem jautājumiem. Taču jāsaka godīgi: līdz šim, strādājot ar likumprojektiem, kas skar drošības jautājumus, neatceros nevienu gadījumu, kad drošības iestādes tik būtiskus grozījumus iesniegtu uz pēdējo lasījumu.
Ir acīmredzams, ka Latvijas parlamentam pietrūkst konsultatīvā un pētnieciskā atbalsta. Tātad tas kaut kā ir jārada.
Jā, Saeimai atšķirībā no daudzu citu valstu parlamentiem pietrūkst pētnieciskās nodaļas, ekspertīzes atbalsta, kas deputātiem varētu dot nepieciešamo informāciju specifiskos jautājumos. Sevišķi, runājot par darbu ar lobijiem. Tagad līdzekļu trūkuma apstākļos mēs par šādas atbalsta struktūras radīšanu nevaram runāt. Taču, ja sabiedrība grib savos spriedumos neatkarīgākus deputātus, nākotnē tāda būtu jāizveido.
Jautājums par drošības iestāžu pilnvaru samērīgumu nupat parādījies arī saistībā ar iespēju saskaņā ar Krimināllikuma 237.1pantu sodīt personas, kuras savā īpašumā uzstāda pretnoklausīšanās ierīces, kas potenciāli var apgrūtināt drošības iestāžu centienus kontrolēt šajā īpašumā notiekošo. Vai tas nav pamats domām par policejiskas valsts pazīmēm?
Bažas, kā jau teicu, var būt vienmēr. Taču neviena valsts, arī demokrātiska, nevar iztikt bez drošības dienestiem. Pastāv terorisma draudi, mēģinājumi apdraudēt teritoriālo vienotību un šķelt sabiedrību. Tātad – bez tā neiztikt.
Drošības iestādes demokrātiskā valstī atrodas parlamentārā kontrolē. Saeimā ar šiem jautājumiem nodarbojas Nacionālās drošības komisija, kurā pārstāvēti visu frakciju, arī opozīcijas, deputāti, kam ir tiesības uzdot jautājumus drošības iestāžu pārstāvjiem, pārliecināties par to darbības likumību.
Tajā pašā laikā pastāv cilvēka tiesības uz privātumu un liegums aizsargāt savu īpašumu no noklausīšanās ir pretrunā ar tām. Sevišķi aktuāli tas var būt komersantiem, ņemot vērā ekonomiskās spiegošanas iespējamību.
Šī joma ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas kompetencē. Komisijas sēdes ir slēgtas, un informācija par tām netiek izpausta, tāpēc nevarēšu šo jautājumu izsmeļoši komentēt.
Vairākas nevalstiskās organizācijas pastāvīgi nonāk aizdomās par darbību, kas vērsta pret Latvijas nacionālajām interesēm un finansējuma gūšanu no valstij nedraudzīgiem avotiem. Vai, jūsuprāt, būtu vajadzīgas kādas izmaiņas nevalstisko organizāciju, tostarp politisko partiju, reģistrāciju un darbību reglamentējošos tiesību aktos?
Manuprāt, Uzņēmumu reģistrs, dzenoties pēc augstākas vietas Doing Business reitingā, pārāk aizrāvies ar liberālu pieeju organizāciju reģistrēšanā. Tai pašā laikā to pastiprināta kontrole demokrātijā arī nav atbalstāma. Domāju, Uzņēmumu reģistram un Drošības policijai vajadzētu vairāk sadarboties reģistrācijas pretendentu izvērtēšanā.
Drošības policijas aktivitātes novedušas pie kriminālprocesa pret Latgales autonomijas idejas virzītājiem, kuri savukārt apgalvo, ka viņu mērķis ir pilnīgi likumīgs. Cik leģitīma ir Latgales autonomijas iniciatīva?
Latvija ir nedalāma – tas ir skaidri pateikts Satversmē un izpaužas arī citos likumos. Interesanti, ka mūsu komisijā "Saskaņas centra" deputāti ir mēģinājuši grozīt Operatīvās darbības likumu, lai izņemtu dispozīcijas par operatīvo darbību, kas attiecas arī uz valsts teritorijas nedalāmību. Priekšlikumu virzīja deputāts Elksniņa kungs. Viņam, protams, bija savi argumenti. Taču, manuprāt, tas ir ļoti bīstami, un tur nav nekāda leģitīma pamata.
Saistībā ar Satversmes aizsardzības biroja ikgadējo ziņojumu atkal diezgan atklāti tiek norādīts uz "Saskaņas centra" iespējamo finansēšanu no ārvalstīm. Pilsoņiem varētu rasties jautājums: kāpēc partija, par kuru tik skaidri tiek paustas minētās aizdomas, mierīgi turpina darboties? Kāpēc tai neliek pierādīt visu savu ieņēmumu un izdevumu likumīgumu?
Katrai partijai par saviem finanšu avotiem ir jāsniedz atskaite KNAB. Domāju, ka nevienā no publiskajiem ziņojumiem aizdomās turamās partijas nosaukums konkrēti nav norādīts. Tātad acīmredzot atšķirībā no Igaunijas, kur šāds finansējuma avots vienai partijai tika pierādīts, mums tas vēl nav izdevies. Ja kāda ārvalsts ir ieinteresēta, lai šeit būtu tās intereses lobējoša partija, tā izmanto ļoti rafinētas metodes, kā šai partijai sniegt atbalstu.
Valsts drošības kontekstā nevar nepieminēt nepilsoņu lielo skaitu, kas nule sasauca savu nepilsoņu kongresu. No vienas puses, tas uzlūkojams kā potenciāls nedrošības avots, no otras – nekas labs nav arī uzņemšana pilsonībā bez īstas lojalitātes pret valsti. Kā šo dilemmu atrisināt?
To atrisinās tikai laiks. Nav nekādas vajadzības kādu ar varītēm spiest kļūt par pilsoni, nekādus labumu tas valstij nenesīs. Atrisinājums? Tas jau redzams Limbažos, Siguldā, Alūksnē, Madonā – daudzās no šīm vietām skolās jau ilgāku laiku mācības notiek tikai latviešu valodā, tas pats – bērnudārzos. Un pēc tam vecākiem nav nekādu problēmu savus bērnus sūtīt latviešu skolās. Apgūdams savas valsts kultūru, valodu, vēsturi šādā vidē, cilvēks daudz vieglāk to pieņem kā savu. Varu tikai ieteikt šo pieeju likt lietā arī citur. Taču skaidrs, ka Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, kur krievu valoda ir pašpietiekama, tas nāktos daudz grūtāk un prasītu vairāk laika.
Ir viedoklis, ka naturalizācijas atvieglojumi atsevišķām nepilsoņu grupām, piemēram, gados veciem cilvēkiem, vidusskolēniem, kas eksāmenus nokārtojuši latviešu valodā, būtu pieļaujami un mazinātu etnisko konfrontāciju sabiedrībā.
Man gan liekas, ka tās ir tikai detaļas, kas lielos vilcienos kopējo ainu neiespaidotu.
Vairāki sabiedrības integrācijas speciālisti atzinuši, ka tai stipri kaitē labas gribas žestu trūkums, ko iemieso latviešu politiķu dzelžainā nepiekāpība: "Saskaņas centru" nelaist pie varas, nenoteikt brīvdienas pareizticīgo Ziemassvētkos, neiekļaut krievu valodu medikamentu anotācijās...
Krievu valodu zāļu anotācijās es personīgi esmu atbalstījis. Te tiešām varētu izdarīt izņēmumu, jo tas palīdzētu gados vecākiem cilvēkiem un novērstu pārpratumu iespējamību. Attiecībā uz "Saskaņas centru" – tas pats sevi ir izslēdzis no sadarbības, noraidot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Runājot par labas gribas žestiem, rezultāts lielā mērā ir atkarīgs no krievvalodīgajiem medijiem, kas tikpat labi tos var pasniegt vai nu kā savu grūtu politisko uzvaru, vai arī kā nožēlojamu kaulu, ko latvieši tagad pasvieduši krieviem.
Iepriekšējā Saeima tika atlaista ar eksprezidenta Zatlera rīkojumu numur 2, kā iemeslu minot demokrātijas privatizāciju jeb oligarhu varu, kas iet roku rokā ar augstākā līmeņa politisko korupciju. Kas kopš tā laika ir mainījies?
Neatkarīgi no tā, kādi bija eksprezidenta mērķi, uzskatu, ka šis rīkojums bija tā vērts. Divu oligarhu kontrolētās partijas 11.Saeimā vairs neiekļuva, bet trešais nonāca opozīcijā. Tagad rīkojumam Nr.2 ir preventīvs efekts, lai šāda situācija, kāda bija izveidojusies 10.Saeimā, vairs neatkārtotos.
Kopš tā laika Saeima jūtami ir mainījusi likumus tiesiskuma un atklātības virzienā. Vienu no tiem nupat varējām vērot praksē – Jānis Maizītis, kurš iepriekš kā ģenerālprokurors bija izgāzts slēgtā balsojumā par palikšanu uz atkārtotu termiņu, tagad tika atklāti ievēlēts Satversmes aizsardzības biroja vadītāja amatā. Varu likt galvu ķīlā, ka vairs nebūtu iespējami tādi gadījumi kā savulaik kratīšanas aizliegšana deputāta Šlesera īpašumā. Tagad bijušajiem partiju īpašniekiem arī vairs nav tik vienkārši realizēt savu ietekmi, jo situācija valsts pārvaldē ir mainījusies. Ņemot vārā to, ka ne Šlesers, ne Šķēle par īstiem uzņēmējiem nav uzskatāmi, bez politiskās ietekmes pamazām sabruks arī viņu impērijas.
Patlaban aktuāls ir jautājums – vai šo oligarhu vietā nenāks citi?
Jā, šāds jautājums pastāv. Taču, kā jau teicu, rīkojumam Nr.2 ir preventīvs efekts. Tas kā Damokla zobens turpmāk karāsies virs katra politiķa galvas, kas izdomās, ka var rīkoties līdzīgi, kā patlaban varas pozīcijas zaudējušie oligarhi. Latvija tagad ir viena no retajām valstīm, kur tautai ir tiesības atlaist parlamentu.
Gan policijas, gan visas iekšlietu sistēmas lielākā problēma ir kadru trūkums. Cik lielā mērā sistēma spēj pildīt tai noteiktās funkcijas? Ko reāli tuvākajā laikā ir iespējams darīt, lai problēmu mazinātu?
Nav pamata bažām, ka iekšlietu struktūras nespētu pildīt tām likumā noteiktos uzdevumus. Tiesa, ierobežotu resursu apstākļos lielāka uzmanība tiek veltīta pašam būtiskākajam. Uz izsaukumu par ievārījuma burkas zādzību no pagraba policists, visticamāk, neieradīsies jau piecu minūšu laikā.
Kadru aizplūšanu var apturēt tikai atalgojuma un sociālo garantiju palielināšana. Šogad policistu algas pieauga vidēji par 30 latiem. Nākamgad kāpumam vajadzētu būt vēl lielākam, un tā tam pārliecinoši būtu jāturpinās gan policijā, gan citās iekšlietu struktūrās. Drīz izjutīsim 90.gadu demogrāfiskās bedres iespaidu un bez pienācīga atalgojuma un nodrošinājuma darbam iekšlietu dienestos būs arvien grūtāk piesaistīt jaunus cilvēkus.