Intervija. Integrācijas ministrs darba cimdos

Ināra Mūrniece, Latvijas Avīze, otrdiena, 4. janvāris (2005)

Ar īpašu uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās Ainaru Latkovski («Jaunais laiks») sarunājas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Ināra Mūrniece.

V. Krustiņš: — Ministra kungs, tiek pausts uzskats, ka jūsu partija ne visai gribējusi pieņemt integrācijas ministra portfeli.

A. Latkovskis: — Taisnība.

«Jaunais laiks» par savu prioritāti arvien uzskatījis demogrāfiskās situācijas uzlabošanu Latvijā, bez kuras ilgtermiņā nav iedomājama nācijas izdzīvošana. Līdz ar to mūsu prasība bija Bērnu lietu ministrija.

— Taču partija «Jaunais laiks» allaž uzsvērusi savu nacionālo orientāciju.

— Strādājot integrācijas sekretariātā, «Jaunais laiks» var parādīt savu sapratni par to, kā jānotiek lietām integrācijas jomā. Strādāsim!

Dienā, kad apstiprināja valdību, masu medijos parādījās mans izteiciens, ka integrācijas ministra amatā būs jāstrādā ar cimdiem rokā. Tomēr drīz vien krievu presē parādījās mana iesauka Terminators no «Jaunā laika». (Smejas.)

Kāpēc tie cimdi? Krievijas vēstnieka Kaļužnija daži izteicieni aizskar manas, latvieša, nacionālās jūtas. Saprotu, arī Latvijā dzīvojoša cittautieša jūtas var aizskart kāda latviešu politiķa neveiksmīgi izteicieni. Tā ka, atrodoties šajā amatā, ir jāizsakās ļoti uzmanīgi.

Pirms nedēļas man bija saruna ar ASV vēstniecības Latvijā vadību.

Mēs reti paši to ievērojam, bet svešzemnieki mums pasaka: Latvijā sabiedrība ir ļoti iecietīga. Lai gan Latvijā ir liels cittautiešu skaits, te nav etnisku konfliktu, kādus redzam Eiropā. Lielbritānijā par to vien, ka cilvēki uz ielas runāja krieviski, viņi tika sadurti. Latvijā šādu gadījumu nav bijis. Mūsu draugi uzsvēra: šī pozitīvā situācija jānotur un kā paraugs jārāda pasaulei.

— Vai amerikāņu draugi jaunās valdības locekļus jau būtu «instruējuši»?

— Nē, nav «instruējuši»! (Smejas.) Viņi uzsvēruši to labo, kas Latvijā ir. Bija draudzīgi padomi un domu apmaiņa… Tādi vairāk un mazāk draudzīgi padomi mums skanējuši visus šos gadus arī no Eiropas Padomes, no Eiropas Komisijas un citurienes. Un skanēs joprojām. Latvija ir daļa no Eiropas Savienības un NATO, un šīs organizācijas izvirza noteiktas prasības.

— Vai dažkārt nav jāizvērtē, kurš tieši sniedz rekomendācijas? Kad vaicājam, vai tas ir Robless vai Ekeuss, atbild: «Nē, nē! Eiroparlamentā ir dažādas partijas.» Ja tur pie teikšanas ir kāda «sociālistiskā internacionāle», vai tad Latvija pārkārtos savu rīcību, domāšanu, valsts iekārtu pēc sociālistu frakcijas domām?

— Pilnīgi piekrītu: var būt draudzīga saruna un domu apmaiņa, bet Latvijai jāpieņem savi lēmumi. Tos mums pašiem jāspēj pamatot un arī aizstāvēt. Mums nav jākautrējas kādreiz pateikt: ir lietas, ko mēs nevaram darīt pašlaik, jo situācija, lūk, ir tāda un tāda… Taču mēs to darīsim pārskatāmā nākotnē, ja izveidosies labvēlīgi apstākļi. Mums nav jākautrējas pateikt, ka Latvijai ieteiktais risinājums vai kāda rekomendācija konkrētajā situācijā nav pieņemama. Atcerieties, kad Turciju pirms paziņojuma par oficiālu sarunu uzsākšanu par tās iestāšanos ES mēģināja piespiest atzīt Kipras neatkarību, no tās skanēja lūgums: «Lūdzu, nelieciet mums to darīt tagad, bet gan pārskatāmā nākotnē!» Un Eiropa to «sagremoja».

Manuprāt, daudz ko Latvija var risināt līdzīgā veidā. Jo vairāk tāpēc, ka ļoti maz cilvēku, kuri, dzīvojot ārpus Latvijas, apzinās mūsu reālo situāciju, okupācijas sekas…

— … vai grib to apzināties.

— Jā, bet mums tik un tā jāstrādā, tas jāskaidro. Svarīgs uzdevums mums ir uzrunāt mūsu Rietumu partnerus, lai ar viņu palīdzību mēs uzrunātu savus Austrumu kaimiņus. Ja Austrumu kaimiņu uzrunā pa tiešo, bieži vien atsities kā pret sienu.

— Teicāt: jāpārliecina Austrumi, jāpārliecina Rietumi. Kad būs laiks pārliecināt tos, kas dzīvo Latvijā? Un par ko pārliecināt?

Jūsu priekštecis nemitīgi daudzināja vārdu «dialogs». Taču, viņa darbībai sekodami, dialogu mēs neatklājām. Dialogs iespējams, ja netiek izvirzīti ultimāti. Bet par skolu reformām tā bija: atceliet reformu! — ja ne, dialoga nebūs, tas jāpasaka bez atrunām.

— Skaidrojot skolu reformu, integrācijas sekretariāta galvenais uzdevums ir sniegt informāciju tā sauktajiem patērētājiem. Pašlaik skolēniem un viņu vecākiem informāciju par izglītības reformu novada spēki, kas to izmanto savai politiskajai aģitācijai, jo īpaši tagad pirms vēlēšanām. Mūsu uzdevums ir radīt dialogu nevis ar tiem, kas pauž šo sagrozīto informāciju, bet gan tieši uzrunāt krievu skolu skolēnus un viņu vecākus. Kāds gan dialogs iespējams ar politisko spēku, kurš atzinis, ka līdz vēlēšanām skolu reformas apkarošanu izmantos savā labā? Viņi taču katru sarunu reklamēs kā savu politisko varu!

Mēs runāsim arī ar mazākumtautību sabiedriskajām organizācijām.

— Manuprāt, sekretariāts līdz šim ir apzināti izvairījies dot vērtējumu tam, kas notiek integrācijas telpā. Sabiedrības vienotību ik dienas traucē pretvalstiska propaganda, kūdīšana. Taču integrācijas ministrija izveidota nevis tāpēc, lai dzīvotu cimdos, bet lai īstenotu valsts intereses. Latvijā turpina veidot «krievu kopienu», rit dalībnieku reģistrācija «krievu kongresam». Vai jūsu vadītā ministrija devusi kādu novērtējumu šai organizācijai? Kāpēc to vispār reģistrēja?

— Jā, ministrijai ir savs viedoklis… Bet Uzņēmumu reģistrs, kas «krievu kopienu» reģistrēja, ir Tieslietu ministrijas pārziņā. Man grūti izskaidrot, kāpēc konkrētie ierēdņi to reģistrēja, kāds likums viņiem to licis. Vai kāpēc, piemēram, Aldermanes kundze Petropavlovska vārdu iekļāva pilsonības kandidātu sarakstā.

Bet, ja kāda organizācija, ieskaitot «kopienu», izplata nepatiesu informāciju, tad mums, integrācijas sekretariātam, jāuzrunā sabiedrības daļa, kura ir dezinformēta, un jāsniedz tai patiesā informācija.

— Ministra kungs, ar to ir par maz! Jūs, labējais vairākums, tagad esat pie varas. Jums ir vara noteikt, kādā kārtībā organizācijas reģistrēt. Šobrīd reģistrētājam likums neliek interesēties, vai viņš reģistrē desu uzņēmumu vai komunistisko partiju.

— Jā, varam ierosināt labojumus likumos… Starp citu, pašlaik pie tieslietu ministres atrodas Pilsonības likuma labojumi, kas saņemti no Naturalizācijas pārvaldes un Drošības policijas un vērsti uz likuma stiprināšanu.

«Krievu kopienas» aktivitāšu vērtējums būs redzams mūsu darbībā. Principi, ko šī organizācija mēģina īstenot, arī sagrozīta informācija; un veids, kā viņi cenšas skaidrot izglītības reformu un citus procesus, ne īpaši veicina integrāciju Latvijā. Viņi runā par divkopienu valsti, un tas mums nav pieņemami.

— Citiem vārdiem, cenšas veidot «krievu rezervātu» Latvijā un to «atražot». Pēc «kopienas» ideologu domām, tai vajadzētu būt ļoti saliedētai — ar savām bankām, savu uzņēmējdarbību. «Kopiena» faktiski pieprasījusi politisku varu.

Tāpēc jāvaicā, ko mēs integrējam? Un kādai jāizskatās sabiedrībai, ko veidojam?

— Viens no šīs valdības pirmajiem lēmumiem bija līdzekļu piešķiršana četru bijušo Krievijas militāristu repatriācijai uz Krieviju. Tātad Latvija veicina iedzīvotāju atgriešanos dzimtenē. Programma, kas vērsta uz ārzemju latviešiem, man šķiet ļoti svarīga. Tās panākumus var mērīt pēc latviešu atgriešanās dzimtenē — gan no Austrumiem, gan Rietumiem.

I. Mūrniece: — Daudzi gados jauni cilvēki brauc uz Rietumiem strādāt. Vai programma uzrunās arī viņus?

— Šo jautājumu es ceru izvirzīt savā ministrēšanas laikā. Runa ir par 5000 latviešu Gērnsijā, kas ir viena no Normandijas salām starp Franciju un Lielbritāniju, tāpat vairāk nekā 5000 latviešu strādā Īrijā… Daudzi jauni ļaudis ārzemēs strādā arī nelegāli. Liela daļa cenšas sapelnīt dzīvoklim Latvijā. Parasti viņi atgriežas uz īsu brīdi un tad atkal brauc projām — viņi vairs īsti nespēj integrēties Latvijā.

Man ir bail, ka Latvija, jo sevišķi tagad, kad kļuvusi par ES dalībvalsti un kad Eiropā iespējams strādāt legāli, var zaudēt daudz cilvēku. Tāpēc jādomā, kā viņus noturēt Latvijā, kā nepazaudēt. Kā jaunietim, kurš ieguvis darba pieredzi un iemācījies svešvalodu, palīdzēt integrēties Latvijas sabiedrībā. Jo šie cilvēki mums ir ļoti vajadzīgi.

— Vai ir kādi pētījumi un skaitļi par to, cik latviešu strādā ārzemēs, cik tur ir uz palikšanu, cik grib atgriezties Latvijā?

— Nākamgad sekretariāts centīsies organizēt šādu pētījumu. Jāredz, kāda ir situācija, lai varētu ķerties pie rīcības plāna izstrādes.

Šie Latvijas pilsoņi tagad pievienoto vērtību rada Īrijā, Gērnsijā vai citur pasaulē. Tur maksā nodokļus. Tiesa, naudu viņi sūta arī uz Latviju — uztur savas ģimenes. Labi, ka cilvēki, kas Latvijā darbu nav atraduši, mūsu valsts ekonomikā tomēr ieplūdina noteiktu naudas summu. Bet mums ir būtiski, lai viņi tomēr atgrieztos Latvijā un lai pievienoto vērtību audzētu Latvijai. Katrs latvietis savai valstij ir ļoti svarīgs.

V. Krustiņš: — Ko jūs darīsiet, lai nodibinātu normālas attiecības ar Haradžanjana kunga vadīto Latvijas nacionālo kultūras biedrību asociāciju? Asociācija no iepriekšējā ministra aizbēga uz Kultūras ministriju.

— Pēc Jaunā gada esmu iecerējis uzrunāt Haradžanjana kungu. Es gribētu, lai mēs saprastos un varētu strādāt kopā.

I. Mūrniece: — Ar budžeta grozījumiem iepriekšējās valdības laikā sekretariāts papildus saņēma 51 000 latu, ko sadalīja mazākumtautību organizācijām. Kad interesējos, vai to saņems arī Haradžanjana kunga vadītā asociācija, sekretariāta nostāja bija: netiks meklētas iespējas, kā papildu finansējumu piešķirt arī asociācijai.

— Ministra uzdevums būtu rūpēties par to, lai visas mazākumtautību organizācijas saņemtu to, kas nepieciešams.

V. Krustiņš: — Vai sekretariāta aparātā būs kādas pārmaiņas?

— Par parlamentāro sekretāri tagad strādā Inese Kalniņa, viņa bija izglītības ministra Šadurska padomniece juridiskajos jautājumos. Mans ārštata padomnieks, domāju, ir viens no labākajiem etnologiem Ziemeļeiropas reģionā — Ilmārs Mežs. Kopā ar viņu cītīgi strādājam pie mazākumtautību konvencijas detalizētas analīzes. Priecājos, ka viņš strādā mūsu komandā. Vēl dažas padomnieku vietas ir brīvas. Grūti par to naudu, kāda ir sekretariāta rīcībā, darbā pieņemt augstas raudzes speciālistus.

— Pirmajā partijā iestājusies sekretariāta Mazākumtautību departamenta vadītāja Viņņikas kundze. Viņa droši vien pošas uz Rīgas domi.

— Pēc stāšanās amatā sasaucu struktūrvienību vadītājus un teicu: «Mana mēraukla ir profesionalitāte. Sekretariāta ierēdņiem jāstrādā, lai izpildītu valdības politiskus lēmumus, nevis taisītu savu politiku.»

Profesionalitātes kritēriju dēļ pašlaik neviens darbinieks nav jāmaina. Esmu devis vairākus uzdevumus, kurus pašlaik pilda. Darbiniekus vērtēšu atkarībā no rezultātiem.

Viens no maniem pirmajiem uzdevumiem bija sākt mazākumtautību konvencijas detalizētu analīzi. Atklājās interesantas lietas. Daudzās valstīs, kas konvenciju ratificējušas, mazākumtautības definīcija attiecināta tikai uz šo valstu pilsoņiem. Piemēram, Vācijā ir 7,5 miljoni iedzīvotāju, uz kuriem konvencija neattiecas; taču to attiecina uz 100 000 pilsoņu — dāņiem, sorbiem, frīziem, čigāniem, kas kopumā ir tikai 0,3 procenti no iedzīvotāju kopskaita.

— Vācijā lielai daļai no tiem 7,5 miljoniem iedzīvotāju ir Turcijas pilsonība. Bet Latvijā daudzi nav nevienas valsts pilsoņi.

— Arī Šveicē gandrīz 20 procentiem iedzīvotāju nav Šveices pilsonības — apmēram tikpat daudz, cik Latvijā. Tur uz viņiem mazākumtautību konvencija nav attiecināta.

Luksemburgā katrs ceturtais iedzīvotājs ir ārzemnieks, un pieņemts, ka konvencijas izpratnē mazākumtautību valstī nav.

Zviedrija atzinusi, ka tur dzīvo piecas nelielas minoritātes, kuras pārstāvju skaits nesasniedz pat divus procentus no iedzīvotāju kopējā skaita. Taču konvenciju neattiecina uz citām nacionālajām minoritātēm — divpadsmit procentiem no iedzīvotāju kopskaita —, tostarp aptuveni pusmiljona somu.

Paredzu, ka Latvijā būs diskusijas par to, kas ir mazākumtautības. Taču te jāņem vērā citu valstu precedenti. Arī Austrijā konvencija attiecināta uz sešām tradicionālajām minoritātēm, kuras kopskaitā veido nepilnus divus procentus no valsts iedzīvotāju skaita, bet neattiecas uz aptuveni pusmiljonu nepilsoņu.

Būtiski ir arī kritēriji, ko izvēlamies, definējot mazākumtautības. Zviedrija noteikusi: minoritātēm jābūt ilglaicīgām un vēsturiskām saitēm ar Zviedrijas valsti. Oficiālā ziņojumā to skaidro šādi: Zviedrijas valdība par minoritāti atzīst tās tautības, kuru kultūra Zviedrijā pastāvējusi pirms 20. gadsimta. Līdzīgi rīkojusies Vācija, skaidrojot, ka par mazākumtautībām piederošiem tiek uzskatīti, teiksim, sorbi, dāņi, čigāni, kas mīt tradicionālajās senču apmešanās vietās.

Tā ka apsolu Saeimas deputātus nodrošināt ar vispilnīgāko un detalizētāko analīzi par konvenciju un pieredzi, kādu, ratificējot konvenciju, Latvija varētu pārņemt no citām valstīm.

Ja pavasarī ārlietu ministrs nosūtīs konvenciju ratifikācijai Saeimā, integrācijas sekretariāts par konvenciju sāks aktīvu izskaidrošanas darbu, lai novērstu dezinformāciju. Jārēķinās, ka politisku iemeslu dēļ mēģinājumi dezinformēt sabiedrību noteikti būs.