Saules gaismu neieraudzīja projekts par brīvdienām. Tāpēc arī strādājam bez mitas …

Kauja par brīvdienām Nr.2

 Andris Rubīns, laikraksts Vakara Ziņas, 2006. gada 2. novembrī

APŅĒMĪBAS PILNI: TV3 darboņi ir apņēmības pilni labot, pēc viņu un daudzu citu domām, valstī pastāvošo absurdo situāciju. Proti, ja svētku diena iekrīt brīvdienās, tad ļaudīm jāļauj atpūsties pirmajā darba dienā, kas seko pēc tam. Pretējā gadījumā tiek zaudēts laiks, ko varētu veltīt ģimenei.

Droši vien katrs zilā draudziņa (domāts ir TV ekrāns jūsu istabas kaktā, ne jau citādi orientēta būtne) vērotajs pēdējā laikā ir pamanījis Latvijas telekompānijas TV3 izmisīgo saucienu pēc papildu brīvdienam visu savu skatītāju vārdā. Un viņus var saprast arī tīri cilvēcīgi - jo vairāk mūszemes lautiniem brīvdienu, jo vairāk šie atpūtnieki vēro televizoru un TV3 tajā skaitā. Jo vairāk TV3 ir skatītāju, jo krietnāka šiem peļņa no reklāmas devējiem. Tomēr kautiņš par Latvijas iedzīvotājiem nokrāptajām brīvdienām nav nekas jauns, un pirmie šajā cīņā pavisam noteikti nav TV3, jel piedodiet, skurbinošā tautas opija tvaikoņi no Lāčplēša un Valmierielas stūra.

Kur ir mana brīvdiena, laupītāju kungi?

Par ko tad ir stāsts cilvēkiem apjaušamā veidā? Gadījumā, ja valsts izsludinātie un likumīgie svētki ietrāpās sestdienā vai svētdienā, tad ierindas cilvēkiem no šitādām svinību reizēm prieciņa nav nekāda, drīzāk gan dusmīgs top prāts. Kāda suņa dēļ man svētdienā jāklausās valsts dižpersonu uzpucētas runas, ja sirdī jau tāds mazs un priecīgs karodziņš plīv, jo ir taču katra darbarūķa svēta atpūtas diena? Citās valstīs šitādas aplamības nepieļauj, ja valsts svētki ieveļas kādā no oficiālajām brīvdienām, tad valsts piestiķē klāt vēl brīvu pirmdienu un reizēm otrdienu ar'.

TV3 patlaban rīko akciju par grozījumiem likumdošanā un pareizi norāda, ka reizēm cilvēkiem šī likumīga brīvdiena tiek nozagta. Minēta telekompānija no 6. līdz 11. novembrim aicina tautu doties iepirkties uz «Rimi» lielšopiem, kur tikšot dalītas īpašas akcijas veidlapas ar saukli «Ģimenes vārdā». Tur ikviens varēs parakstīties pret šitento netaisnību un nobalsot pret sestdienu un svētdienu valstisku izcūkošanu.

Laurus Latkovskim!

Pilnīgi un sirsnīgi piekrītot tam trešajam telekanālam - un smukajai Agnesei Vārpiņai, tomēr gribu aizrādīt - visi mūsu varas dižvīri nemaz nav tik stulbi un neizdarīgi, kā mums reizēm šķiet. Likumprojekts «Par svētku, piemiņas un atzīmējamām dienām», kurā visas šīs jūsu iecerētās ieceres tika iegrāmatotas melns uz balta, tika uzražots jau pirms gada. Bija toreiz Latvijas valdība tāds īpašais ministrs sabiedrības integrācijas lietas Ainars Latkovskis, kas izveidoja darba grupu ar ekspertiem, kuri vienotiem spēkiem mēģināja ieviest kaut kādu skaidrību Latvijas valsts svinamajās dienās. Tika radīts konkrēts un lietpratīgs likumprojekts, kurā visas svinamlietas tika sakārtotas un sanumurētas, pievienoti paskaidrojumi, kāpec kādas no tām ir vajadzīgas, bet citas pavisam otrādi - no kalendāra strīpojamas. Likumprojektā iecerēja arī kompensēt tās zudušās brīvdienas, par kurām TV3 tagadiņ satraucas.

Pirmais mēģinājums Latkovskim un viņa komandai diemžēl neizdevas. Premjerministrs Aigars Kalvītis bija aizpremjerējies kaut kur ārpus robežām, savā vieta atstājot «partaigenosi» Gundaru Bērziņu - to, kurš tagad visiem ārstiem ir virsdakteris Bērziņš. Tomēr Gundars, Latvija diemžēl vēl neatzīts finanšu un tautsaimniecības ģēnijs (atcerieties, īstenoja reiz taču Jēkabpils zemnieks savu sapni un kļuva par finanšu ministru), šitādu priekšlikumu redzēt negribēja ne acu galā, jo tas taču neaizlāpāms robs visas valsts budžetā būšot. Ja cilvēki strādā, tad budžets ir, ja atpūšas - tad nav, aptuveni tā toreiz klārējis premjera amata izpildonis.

Un vispār, ja proletāriešiem dos pārāk daudz vaļas, IKĀPĒ (tāds Gundarbērziņa mīļvārdiņš) novelšoties no sava augstā plaukta un saraušoties mazāks par mumificētu baktēriju. Arī tad, kad pie sava krēsla rokturiem un valsts stūres pieķēras pats Kalvītis, Latkovska iesniegtais projektiņš tika nicīgi noraidīts. No Ministru kabineta dienas kārtības to ārā izrāva pats Kalvītis, paziņojot, ka neko mainīt nav nepieciešams, jo viņš tāpat jūtoties atpūties. Īpašu uzdevumu ministra Latkovska uz šo sēdi pieaicinātā ekspertu un likumprojekta autoru grupa tā arī palika valdības kabineta aizdurvē mīņājamies un savu argumentēto viedokli neizklāstījusi.

Neuzklausītajiem ekspertiem varu vien ieteikt iet klapatot Administratīvajā tiesā, lai tā par nelietderīgu spēku, zināšanu un apavu deldēšanu piedzen attiecīgo summu no apaļīgā un naudīgā valsts galvenā Aigariņa. Un lūdzu, mīļā televīzija (TV3), kaut kā sumini un atzīmē pirmo kaujinieku cīņā par nozagtajām brīvdienām Ainaru Latkovski, ja ne dāvājot tam uzvarētāja lauru vainagu, tad vismaz nosūtot apsveikuma kartīti pavisam drīz - 27. novembrī, dienā, kad tiek sveikti visi Lauri.

Ko Kalvītis miskastē iesvieda?

Saules gaismu un likuma spēku tā arī neguvušais projektiņš par svētku, piemiņas un atzīmējamām dienām tiešām ir normāli izstrādāts dokuments, kas visā tajā juceklī skaidrību ieviestu. Tā trešajā pantā uzskaitītas desmit svētku dienas, ceturtajā pantā - septiņas piemiņas dienas, bet piektajā un pēdējā pantā - deviņas atzīmējamās dienas, kas Latvijas valstī būtu ievērojamas. Trešā panta nobeigumā kā ar āmuru pa pieri ir uzsvērts: «Ja svētku diena ir sestdiena vai svētdiena (izņemot Pirmās Lieldienas un Vasarsvētkus), nākamo darbadienu nosaka par brīvdienu. Ja svētku dienas ir sestdiena un svētdiena, nākamās divas darba dienas nosaka par brīvdienām.»

Likumprojektam pievienoti arī izsmeļoši skaidrojumi, kāpēc un kas ir maināms. Sīkāk neiedziļināšos, bet likumprojekta autori ierosināja svinamo dienu sarakstā neiekļaut 22. juniju (Varoņu piemiņas diena, Cēsu kauju atcere), decembra pirmo svētdienu (Totalitārā komunisma režīma genocīda upuru piemiņas diena), pamatojot ar to, ka sēru dienu ir pārlieku daudz. Toties tika piedāvāts atzīmēt Tēva dienu (septembra otrā svētdiena) un vēl dažus sīkākus svētkus. Bija sarēķināti arī aptuvenie zaudējumi: 2007. gadā papildu trīs svētku dienas prasītu 880,1 tūkstoti latu, 2008. gadā papildu viena svētku diena - 293,4 tūkstoti latu, 2009. gada nulle dienu - Ls 0, 2010. gadā papildu viena svētku diena radītu valsts budžetā zaudējumus Ls 293,4 tūkstoši.

Minētā likumprojekta sagatavošana notika, konsultējoties arī ar Latvijas Bībeles biedrību; Māmiņu ātrās reaģēšanas vienību, Latvijas politiski represēto apvienību, Resursu centru sievietēm “Marta”, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību un citām nevalstiskajām organizācijām, kas šīs pārmaiņas atbalstīja. Bet vai tad Aigaram Kalvītim un Gundaram Bērziņam ir svarīgi, ko par svinēšanu doma māmiņas, arodbiedrības un ticīgie ļaudis?