Inflācija, pensijas un pārpalikums

Valdis Dombrovskis, Eiropas Parlamenta deputāts un Ainars Latkovskis, 9. Saeimas deputāts. Latvijas Avīze, 27. janvāris (2007)

Pensijas jāindeksē nevis ar kopējo inflācijas rādītāju (6,8%), bet gan ar to inflāciju, ko izjūt pensionāri (8,1%)

Janvāra pirmajā pusē tika publiskoti dati par inflāciju 2006. gadā. Patēriņa cenas Latvijā pagājušajā gadā pieauga par 6,8%. Jau trešo gadu inflācija ir noturīgi augsta – 6 – 7% līmenī. Uz publiskotajiem inflācijas datiem Aigara Kalvīša valdība reaģēja sev raksturīgā veidā, paziņojot, ka esot "vīlusies" par augsto inflāciju. Vilties tiešām ir pamats, jo jau trešo gadu pēc kārtas pierādās, ka valdības izvēlētā pilnīgas bezdarbības taktika inflācijas samazināšanai nestrādā. Sākotnēji A. Kalvītis savu bezdarbību mēģināja pamatot, apgalvojot, ka inflācija esot kā slimība, kura vienkārši jāpārslimo. Pēc kāda laika sākās darbības imitācija, radot dažādas darba grupas un it kā izstrādājot dažādus plānus. Tomēr praksē gan šo darba grupu, gan citu ekspertu ieteikumi – piemēram, samazināt valsts budžeta deficītu vai aplikt ar nodokli spekulatīvos darījumus ar nekustamo īpašumu un vērtspapīriem, vienkārši tika ignorēti. Un nu inflācija kļuvusi jau par hronisku Latvijas ekonomikas kaiti.

Straujais cenu kāpums visnegatīvāk ietekmē tieši sociāli mazāk aizsargāto grupu pirktspēju. Lai kompensētu inflācijas negatīvo ietekmi uz pensionāru pirktspēju, pensijas tiek indeksētas. Pensijas, kuras nepārsniedz 135 latus, indeksē divas reizes gadā – 1. aprīlī (ņemot vērā inflāciju) un 1. oktobrī (ņemot vērā inflāciju un 50% no apdrošināšanas iemaksu algas pieauguma procenta). Pensijas no 135 līdz 225 latiem indeksē vienu reizi gadā – 1. oktobrī (ņemot vērā inflāciju).

Lielāka ietekme uz pensionāriem

Tomēr, veicot pensiju indeksāciju, tiek ignorēts fakts, ka cenu pieaugums, ko izjūt pensionāri, faktiski ir straujāks nekā aprēķinātais patēriņu cenu indekss. Patēriņa izdevumu struktūra pensionāriem ievērojami atšķiras no vidējās mājsaimniecības izdevumu struktūras.

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem pensionāri visvairāk naudas tērē tieši pārtikai, mājoklim un veselībai (skat. tabulu). Šīs preču un pakalpojumu grupas ir sadārdzinājušās straujāk nekā kopējā inflācija. 2006. gadā pārtika sadārdzinājās par 9,5%, bet mājokļa un komunālie pakalpojumi – par 14%. Vidējā mājsaimniecība šiem mērķiem tērē proporcionāli mazāk. Savukārt pensionāri mazāk naudas tērē izklaidei.

Aprēķinot cenu pieaugumu, ko izjūt pensionāri, ir jālieto tieši pensionāru (nevis vidējās mājsaimniecības) patēriņa izdevumu struktūra un cenu pieaugumi dažādās preču un pakalpojumu kategorijās. Veicot šo aprēķinu, iegūst, ka 2006. gadā inflācija pensionāriem bija 8,1%. Lai pensionāru pirktspēja aizvien straujāk neatpaliktu no Kalvīša treknajām cenām, pensijas ir jāindeksē nevis ar kopējo inflācijas rādītāju (6,8%), bet gan ar to inflācijas rādītāju, ko izjūt pensionāri.

Budžetu lāpa uz pensionāru rēķina

Situācija sociālajā budžetā atļauj veikt straujāku indeksāciju – 2006. gadā sociālajā budžetā bija 182 milj. latu liels pārpalikums. Laikā, kad Kalvīša treknās cenas aizvien sāpīgāk sit pa pensionāru kabatām, valdība nevis novirza sociālajā budžeta papildu līdzekļus tam mērķim, kam tie ir paredzēti – pensiju un pabalstu celšanai, bet gan veido lielu pārpalikumu. Vienīgais izskaidrojums šādai rīcībai ir, ka, veidojot pārpalikumu sociālajā budžetā, valdība daļēji kompensē milzīgo deficītu valsts pamatbudžetā. 2006. gadā valsts pamatbudžetā bija 287 milj. latu deficīts, ko daļēji kompensēja sociālā budžeta 182 milj. latu pārpalikums. Īstenojot stingru fiskālo politiku, vajadzētu ierobežot valsts pamatbudžeta tēriņu pieaugumu, nevis lāpīt budžetu uz pensionāru rēķina.

Laikā, kad vidējā pensija vēl aizvien ievērojami atpaliek no iztikas minimuma, ir nepamatoti veidot milzīgu pārpalikumu sociālajā budžetā – šie līdzekļi ir jānovirza pensiju un pabalstu paaugstināšanai.