Latvija postkomunisma žņaugos. Cik ilgi vēl?

 Diena, pirmdiena, 1. oktobris (2007)

Tie vairāk nekā 338 000 vēlētāju, kas piedalījās šā gada 7.jūlija diemžēl tā arī kvorumu nesavākušajā tautas nobalsošanā, izmantoja savas pilsoņa tiesības un arī pienākumu ietekmēt politiskos procesus valstī. Šāds Latvijas nākotnē ieinteresēto cilvēku skaits, kas tālu pārsniedz jebkuras politiskās partijas atbalstītāju daudzumu liecina, ka arī Latvija beidzot vismaz mēģina izrauties no ieilgušā postkomunisma posma un spert soļus pretim patiesai demokrātijai.

Politisko krīžu laikmets

Te jāpaskaidro, ka jēdziens "postkomunisms" parādījās apritē pēc PSRS sabrukuma, kad kādreiz PSRS ietekmes sfērā bijušās valstis un arī Baltija atguva neatkarību. Tas sabiedrības pārvaldes un ekonomiskais modelis, kura laikā notiktu pāreja no vecās sistēmas uz rietumvalstīs pieņemto demokrātijas modeli, arī bieži tika salīdzināts ar tādu valstu kā Portugāle vai Spānija atteikšanos no diktatūras pagājušā gadsimta otrajā pusē, gan uzsverot, ka līdzība ir tikai daļēja.

Analizējot Austrumeiropā,  pie kuras šajā gadījumā pieskaitāma arī Latvija, notiekošos politiskos procesus, redzama virkne tendenču, kas liecina par dziļu krīzi postkomunisma sabiedrībās. Lai arī reģiona valstis ir kļuvušas par Eiropas Savienības un NATO dalībniecēm, tās saskaras ar politiskām krīzēm un ekonomiskām problēmām, cerētā stabilitāte vai vispārējs uzplaukums nav iestājušies un tas liecina - lai arī postkomunisms pārdzīvo ne labākās dienas, ar pāreju uz demokrātiju nesokas tā, kā sākotnēji cerēts.

Postkomunisma vispārējās tendences

Postkomunismaa valstīs joprojām ir raksturīga tādu politisko spēku pastāvēšana, kuri balstās uz personībām, nevis uz konkrētiem sabiedrības slāņiem un ideoloģiju, ļoti zemā līmenī ir arī politiskās opozīcijas un pozīcijas sadarbības mehānismi. (Atsevišķi eksperti mēdz uzsvērt arī pretrunas starp parlamentu un prezidentu ietekmi.) Vairāk vai mazāk zīmīga ir arī birokrātijas un pie varas esošo politiķu ciešā sadarbība ar ekonomiski ietekmīgu cilvēku saujiņu un no tās izrietoša korupcija.

Vēl ekonomikā postkomunisma laikmetu raksturo kādreizējo valsts īpašumu privatizācijas ceļā iegūto bagātību lielā ietekme uz politiku, kuras rezultātā daudzviet reģionā ir klasiskā rietumu kapitālisma standartiem pilnībā neatbilstošas nodokļu sistēmas.

Viens no spilgtākajiem neatbilstības piemēriem ir tieši Latvija, kur pretēji loģikai galvenie nodokļu maksātāji ir strādājošie un līdz ar to darba devēji, savukārt tādas bagātības izpausmes kā lielie zemes īpašumi, dividendes vai kapitāli ar nodokļiem tiek aplikti minimāli vai bieži vispār nemaz, lai gan šāda politika ievērojami bremzē ražošanas, kura ir jebkuras ekonomikas pamats, attīstību. Šķiet, konkrētus piemērus no Latvijas ikdienas vai katrai no pieminētajām tendencēm ikviens var atrast pats un bieži gandrīz neierobežotā daudzumā, tādēļ tos uzskaitīt nav nozīmes.

Kur ir izeja?

Lai arī situācijas raksturojums šķiet padrūms, problēmas risinājums neatrodas aiz trejdeviņiem kalniem. Vispirms jau Latvija tomēr pieder pie eiroatlantiskajām struktūrām, kuras izvirza noteiktas demokrātiskas prasības. Protams, mūsu vietā neviens neko nedarīs — savas problēmas nāksies atrisināt pašiem, taču šī piederība atstāj vērā ņemamu iespaidu uz gados jauniem cilvēkiem, un visas pazīmes liecina, ka jau pavisam drīz pašreizējā situācija vairs nešķitīs pieņemama ne tikai nepilniem 340 000 vēlētāju, bet daudz lielākam skaitam cilvēku.

Otrs ceļš pretim demokrātiskai sabiedrībai ir politisko partiju biedru skaita palielināšanās, pārvēršot tās no izredzēto klubiem par masveidīgām organizācijām ar skaidru ideoloģiju, kur lēmumus pieņem nevis šaurā lokā, bet atklāti izdiskutējot biedru vidū. Tāpat līdzīgi domājošo partiju konsolidēšanās padarīs Latviju neatkarīgu no tā dēvētajām izšķirošā mazākuma partijām, kuru vienīgais mērķis ir ar dārgu reklāmas kampaņu starpniecību iekļūt parlamentā vai pilsētu domēs, lai pēc tam varētu izvirzīt nesamērīgas prasības.

Ainars Latkovskis, 9. saeimas deputāts, frakcija Jaunais laiks