Cīņa pret noziedzību kā formalitāte

Ainars Latkovskis, (JL) Saeimas deputāts. Latvijas Avīze, 23. janvāris (2008)

Par vienu no ļoti būtiskiem priekšnosacījumiem tiesiskuma uzlabošanā Latvijā tiek uzskatīta grozījumu pieņemšana Kriminālprocesa likumā, kas atbrīvotu no kriminālatbildības likumpārkāpumus izdarījušus noziedzīgu grupējumu locekļus, ja tie liecinātu par smagiem un sevišķi smagiem, arī ekonomiskiem, noziegumiem un ļautu pārtraukt visa grupējuma darbību. Vienlaikus valdošā koalīcija acīmredzami nav ieinteresēta izmaiņās, iespējams, tādēļ, ka tas varētu apdraudēt daudzus šobrīd ietekmīgus cilvēkus.

Piemēram, bijušais Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, bet tagad jau iekšlietu ministrs Mareks Segliņš iespējamos grozījumus Kriminālprocesa likumā uzstājīgi dēvē par „stukaču likumu”, cenšoties piešķirt šiem grozījumiem amorālu un negatīvu jēgu. Būtībā iekšlietu ministrs dara visu, kas viņa spēkos, lai bremzētu smagu noziegumu atklāšanai būtiska likumprojekta pieņemšanu.

Ne tikai Segliņa kungs, bet vēl virkne pie varas esošu politiķu centīgi sagroza ieceres jēgu, zīmējot dažādas absurdas situācijas un izplatot melīgu informāciju, lai gan pamatdoma ir vienkārša un skaidra - gadījumā, ja kāds no mafijas stila grupējuma dalībniekiem piekrīt sniegt liecības, kuru rezultātā tiek neapstrīdami (kas ļoti svarīgi) pierādīta smagākus noziegumus izdarījušu grupējuma dalībnieku vaina, viņš kļūst par apsūdzības galveno liecinieku un saņem no prokuratūras atbilstošas garantijas, ka tiks atbrīvots no kriminālatbildības un nonāks policijas aizsardzībā.

Atbilstoši likumprojekta iecerei, liecinieki netiek atbrīvoti no atbildības par sevišķi smagiem vardarbīgiem noziegumiem, piemēram, slepkavības un princips arī neattiecas uz noziedzniekiem, kas ierodas nožēlot grēkus, ja vien viņi nav gatavi sniegt liecības, kas pilnā mērā palīdzētu atklāt smagus noziegumus izdarījušu grupējumu un šādi apturēt tā turpmākās darbības. Tiek domāts arī par nopietnu liecinieku aizsardzības programmu Eiropas mērogā. Tieši pēc šādiem principiem notiek cīņa ar organizēto noziedzību gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan virknē Eiropas valstu, ieskaitot ar savu mafiju slaveno Itāliju. Metode arī starptautiskajā līmenī ir atzīta par pašu efektīvāko organizētās noziedzības apkarošanas veidu un lēmums par atbalstu šādiem principiem top arī Eiropas Padomē.

Pašmāju pie varas esošie politiķi tikmēr bremzē likuma pieņemšanu, nekonkrēti izsakoties par nepieciešamību pēc plašām diskusijām, ekspertu uzklausīšanas utt. Tomēr skaļākais pretarguments skan, ka vainas pakāpi var noteikt tikai tiesa, nevis prokuratūra. Ja pienākums tiešām tiks uzticēts tiesai, tad ieceri var uzskatīt par noraktu, jo situācija nekādi nesekmēs potenciālo apsūdzības liecinieku vēlmi runāt – viņiem nebūs nekādu garantiju, ka sniegtās liecības uzlabos viņu stāvokli. Latvijas tiesu sistēmas aizkulises nevieš uzticību, īpaši, ņemot vērā pēdējā laika posma skandālu virkni.

Šādu pilnvaru nodošana prokuratūrai, protams, rada arī virkni risku, tādēļ ir nepieciešami efektīvi un neatkarīgi kontroles mehānismi, lai līdz minimumam samazinātu korupcijas vai izmeklējamo noziegumu klusas un nemanāmas aizmiršanas iespējas. Šādu mehānismu pieņemšana būtu nākamais solis, tāpat tiktu veiktas arī citas izmaiņas likumdošanā, lai novērstu visas pretrunas.

Neuzņemos apgalvot, ka daļa valdošās koalīcijas politiķu un ne viena vien augsta amatpersona ir ieinteresēti Kriminālprocesa likuma antimafijas normu nepieņemšanā vai to padarīšanā par bezjēdzīgām, jo tad pastāvētu iespēja, ka viņiem pašiem nāktos stāties tiesas priekšā. Šādas aizdomas, protams, pastāv, taču tā kā nav liecinieku, nav arī pierādījumu. Taču, ja stātos spēkā atbilstoši un kompleksi likuma grozījumi, ne vienam vien šobrīd ietekmīgam uzņēmējam, kas vienlaikus darbojas arī politikā, rastos ļoti nopietnas problēmas. Vienlaikus, ja šie cilvēki ir arī koalīcijas partiju faktiskie sponsori, par viņiem veikta izmeklēšana, kā arī noziedzīgā ceļā iegūtu līdzekļu arests sašķobītu gan varas partiju jau tā ļoti zemo autoritāti, gan lielā mērā samazinātu to iespējas ieguldīt milzu līdzekļus nepiepildāmu solījumu došanā vēlētājiem. Tādēļ arī pozitīva un demokrātiskās valstīs ļoti izplatīta noziedzības apkarošanas metode Latvijā sastopas ar izmisīgu un nekaunīgu likumdevēju pretestību.