Minareti un padomju okupācijas mantojums

05.12.2009., Latvijas Avīze

Nupat viena Eiropas valsts starptautiskā līmenī pacēla imigrācijas problēmu, refrendumā nobalsojot par turpmāku minaretu būvniecības aizliegšanu tās teritorijā. Šāds solis tika sperts tur, kur to gaidīja vismazāk – izsenis neitrālajā un labklājīgajā Šveicē, kura vēsturiski ir slavena ar spēju apvienot vienā valstī dažādu tautību pārstāvjus – tikai valsts valodas vien Šveices Konfederācijas 26 kantonos ir četras – tikpat, cik minaretu visā valstī pirms referenduma, un kur arī tie paši ir tikai simboliskas būves, jo netiek izmantoti ticīgo aicināšanai uz lūgšanām. Objektīvi vērtējot, nav arī īsti ko aicināt, jo lielākā daļa Šveices 300 – 400 tūkstoši musulmaņu (pēc dažādiem datiem) ir ieceļotāji no Balkāniem un Albānijas, kuriem rituālu ievērošana nenozīmē pārāk daudz.
Vienlaikus tieši pret minaretu simbolismu, nevis pret noziedzību un bezdarbu ieceļotāju vidū vai viņu radīto spiedienu uz valsts sociālo budžetu vērsās referenduma galvenie iniciatori, nacionāli labējā Šveices Demokrātiskā Centra savienība (dēvēta arī par Tautas partiju). Atsevišķos preses izdevumos referenduma iniciatori gan tiek dēvēti par ultralabējiem populistiem, taču māc pamatotas šaubas par šādu apgalvojumu patiesumu, jo partijai ir lielākā frakcija Šveices parlamentā (62 vietas no 200), un tā arī ir uzvarējusi ne tikai pēdējās, 2007. gada parlamenta vēlēšanās, bet arī 1999. un 2003. gados.
Kampaņas organizatori, kā jau minēts, nesāka dalīt imigrantus labajos un sliktajos musulmaņos, neko nerunāja par sieviešu tiesībām vai noziedzību, bet iztika ar vienkāršu skaidrojumu, ka minareti ir sveši Šveices kultūrai un simbolizē „valsts islamizāciju”. Ja ņem vērā, ka atsevišķi imami (musulmaņu garīdznieki) neslēpj savu vēlmi ieviest Šveicē šariāta (islāma) likumdošanu, ar šo juridiski korekto skaidrojumu bija pietiekami, lai šveicieši referendumā nobalsotu par jaunu minaretu celtniecības aizliegšanu. Pie kam, atbilstoši Šveices likumdošanai, lēmumu atbalstīja gan vairākums kantonu, gan vairākums iedzīvotāju.
Atbilde uz jautājumu, kādēļ referendums noslēdzās tieši šādi, ir meklējama faktā, ka Šveice ir vienīgā tiešās demokrātijas valsts Eiropā, kur ikviens svarīgāks jautājums tiek izlemts nevis politiķu kabinetos, bet gan visas tautas balsojumos. Līdz ar to līdz absurdam politkorektā Eiropa nav tiesīga šveiciešiem kaut ko pārmest, jo lēmums ir pieņemts pašā demokrātiskajā no visiem iespējamajiem veidiem, un tas nav kādu galējo radikāļu vai sadzīves līmenī izteikts protests. Lai arī „oficiālās Eiropas” un citas amatpersonas jau metušās šveiciešus nosodīt, nekādu reālu iespēju ietekmēt Šveices viedokli tām nav, jo tiešā demokrātija nepieļauj politiķu vai ierēdņu dominēšanu pār vēlētāju interesēm.
Kādas būs Šveices referenduma ilgtermiņa sekas vismaz Eiropas mērogā, šobrīd vēl nav iespējams pateikt. Šveices velētāji gan ir uzskatāmi parādījuši, ka pārspīlētie politkorektums un tolerance ir tikai tukši vārdi, un ka no Eiropas nav sanācis un cerams, ka arī nesanāks „tautu kausējamais katls”, taču Šveice arī ir vienīgā tiešā demokrātija Vecajā pasaulē, kura piedevām vēl nav Eiropas Savienības dalībvalsts (arī – pateicoties savai tiešajai demokrātijai). Ticamāk šķiet, ka vietējām kultūrām svešo ieceļotāju problēma beidzot tomēr kļūs par atklātu sarunu tematu Eiropā un novedīs pie konkrētu lēmumu pieņemšanas, nevis paliks jautājums, par kuru visi zina, taču izvairās skaļi runāt.
Kas būtiski, tad ieceļotāju un „islamizācijas” problēmas aktualizēšanās tā dēvētajā vecajā Eiropā un risinājumu meklēšana ir ļoti svarīga arī Latvijai. Mums netrūkst savu nacionālo un kultūras problēmu, kuras palikušas kā mantojums no PSRS okupācijas, un ja Eiropa sāks meklēt zāles pret „islamizāciju”, tad arī mūsu lēmumi nacionālo interešu, valstiskumu un kultūras aizstāvībai kļūs visiem saprotami. It īpaši, ja tie tiks pieņemti demokrātiskos referendumos.

Ainars Latkovskis, Saeimas deputāts (JL)