Esmu laimīgi precējies ar mīļo sieviņu Santu
nu jau gandrīz trīsdesmit gadus. Salaulājāmies 1995. gada 30. septembrī
(prātā nāk Ž.Siksnas dziedātais Viss, kas bijis Septembrī
man smeldz, kā salda sāpe ...) Lai gan ar Santu mēs studējām
vienā fakultātē, tomēr nopietni ar viņu iepazinos jau pēc
studiju beigām. Jāsaka, ka noskatījis es viņu biju jau sen,
bet man kā jau puisim no laukiem bija bail uzrunāt skaisto
rīdzinieci.
Dzīvojam Siguldā, esam trīs bērnu - meitas
Aleksandras, kā arī dēlu Roberta un Haralda vecāki.
Jaunākais no dēliem, Haralds, šobrīd jau tuvojas
pilngadībai. Vēl man ir dikti strādīgi vecāki pensionāri
mamma Rita un tētis Jānis (arī viņa tēvs un vectēvs bija
Jāņi, tikai mani nezin kāpēc nenosauca par Jāni, bet iedeva
tiem laikiem moderno vārdu Ainars).
"Draudzība,
kas turpinās mūžam" - intervija Mājas viesī ar maniem
vecākiem. Lasot pat sajutos nedaudz neveikli - vai nu tiešām
esmu tāds zelta gabaliņš?
Jā,
paskaitīju, ka man ir 24
pirmās pakāpes brālēnu un māsīcu! Vai tas nav kolosāli?!
Vesela bagātība! Mana mamma bija jaunākā sešu bērnu ģimenē.
Tētim ir brālis un divas māsas. Ar brālēniem un
māsīcām, viņu bērniem un mazbērniem mēs katru gadu tiekamies kapusvētkos Dricānos.
